Anglis Meksikā

Vakar bildējām divus portfolio vienlaicīgi - vienai amerikāniskas izcelsmes modelei un anglim, kurš pirms astoņiem mēnešiem atbrauca paciemoties uz Meksiku un šeit palika.
Ir pagājuši astoņi mēneši, kuru laikā viņš ir pārdevis sava uzņēmuma daļas un naudu notērējis. Meklē modeļa darbu. Grādīga elpa un trīcošās rokas, maisi zem acīm: cilvēks-grausts. Ar anglisko humora izjūtu joprojām viss kārtībā. Visi četri pamatīgi izklaidējāmies, ar Kristoferu naudu nopelnījām un vēl bārā, kurā anglis savas dienas vadīja, izstādi ieplānojām (titulbilde - ar cepuri, protams).
Bet tagad krāmējam mantas - rītvakar jābūt latviešu kāzās Gvadalaharā, otrdien - kastings Gvadalaharā.

Mēs vēlējāmies būt ļoti neuzkrītoši

Šodien atklājām Google Vajartas kartes Street view. Ievadiet meklēšanas vārdus "Montessori 220, Puerto Vallarta, Jalisco, Mexico" un uzklikšķiniet uz cilvēciņa. Jūs atrodieties teju pie mūsu mājas. Ja vēlaties, varat doties virtuālā pastaigā pa mūsu ielu, jo Google ir visu nofotogrāfējis.

Vēlējos izskaitļot datumu, kad tapušas fotogrāfijas. Un man izdevās.

Ir agrs 8. maija rīts un kāds pārītis stāv pie mūsu elektrības skaitītāja. Tie ir Mario un Aleksandra. Blakus zemē guļ barjera-ceļazīme. Uz tās iepriekšējā vakarā pakāpās puiši, slepus nozāģējot mūsu elektrības skaitītāju un savienojot vadus, lai mums nebūtu dienām jāgaida, kad pieslēgs elektrību. No rīta atbrauca Mario, lai apskatītu, vai visas nozieguma pēdas kā nākas noslēptas. Mēs esam pieķerti divkārt - visa pasaule var redzēt mūsu rosīšanos ap skaitītāju, turklāt Mario ir pieķerts agrīnā randiņā ar Aleksandru (mēs tajā laikā domājām, ka viņš ir viens kā pirksts, negrib nekādas attiecības un reizēm pazūd pie slimās mātes).

Šeit manas dienasgrāmatas ieraksts par šiem notikumiem.

Foto Google maps.

Revolūcijas gadadiena

Uz mašīnu jumtiem skaistumkaralienes, bullis sadur kāju charro, Sheraton īpašniece man stāsta savu viedokli par Latvijas vēsturi un okupāciju. Par charro un Sheraton īpašnieci nākamajā reportāžā, bet pagaidām piedāvāju iejusties Revolūcijas dienas gājienā Puertovajartas promenādē.
Pirmie no kioska (zokolo) soļo glābšanas dienesti, policija un ugunsdzēsēji, pa ceļam apstādamies un imitēdami savu rīcību nepieciešamības gadījumā. Piemēram, ātrā palīdzība nes uz nestuvēm cietušos, kurus ik pa laikam elpina. Sirēnas, protams, ieslēgtas.
Seko skolas - mazas meitenes salsas solī lēkādamas mulsinoši īsos brunčos, kliegdami un švilpdami mazie revolucionāri. Aiz katras grupas brauc mazā kravaskaste ar jaudīgām tumbām un skaņu pulti, tai blakus sēž skaņu operatori/dīdžeji ar triecienizturīgām želejas nostiprinātām frizūrām. Visbiežāk dzirdams Adelitas remikss un dažādas šīsvasaras mīļākās dziesmas. Ir skolas, kurās bērni prot veidot cilvēku piramīdas. Skaistumkaralienes (katrai skolai un aprinķim sava) uz mašīnas jumtiem lēni slīd cauri pilsētai, laiku pa laikam pūlī iemezdamas našķus. Visbeidzot - armija un jūras spēki demonstrēdami trikus gan gaisā, gan ar suņiem, gan paši no mašīnas un mašīnu rāpdamies pa virvēm un šļūkdami ar galvu pa priekšu no pacēlāja. Iespaidīgi.

Parādi noskatījāmies kopā ar tiem pašiem latviešiem - Arti un Valēriju, ar kuriem kopā sagaidījām 18. novembri. Un aizkustinājums nebija mazāks. Es atzīstos slepus notraukusi asaru. Man jau kopš bērnības patīk parādes.

Kurpju kataloga skices

Lavierējot starp "kaut nu tikai neiznāktu par smalku", "kurpes var labi redzēt?", "visas ēnas prom" mēs divās stundās uzcepām 8 skices kurpju katalogam. Dažas jūs varat aplūkot šeit.
Atziņa - ir grūti bildēt kurpes, jo kājas ir tālu no galvas, ir divas un spēj kustēties lielā amplitūdā. Sausais atlikums - Mārcis ir nolīgts kurpju katalogam un modes skatei, es vienai dienai kurpju katalogam, piecas dienas uz jautājuma zīmes (es teiktu - 5%, ka darbu dabūšu, jo vidutājs ir ieinteresēts Gvadalaharas fotogrāfā, kurš bildēja iepriekšējos katalogus).
Šīsdienas jociņš - līgavas vēstule kāzu rīkotājai (kopija man) ar saturu "kur pie velna ir manas bildes?" un mana atbilde "mīļā Liliana, piebrauc pakaļ, man disks uz galda stāv". Liliana ir kāzu rīkotāja, un kā jūs varat iedomāties, viņa ne zvana, ne brauc.

18. novembra svinības

Uz terases bijām seši latvieši. Mēs četri, Arts un Valērijs. Māra Blaubārde neatbrauca, jo bija jau nolikusies slīpi. Viss kā pie tautiešiem - joki un ceļojumu stāsti, darbu izrādīšana. Atslēgas jautājums - kur stāv Tavi ziemas zābaki? Arts un Valērijs ir lieliska sabiedrība, bet Arta stāsti par Buenosairosu ir toksiski. Ja vēl ņem vērā Santas spožās piemiegtās acis atceroties savas gaitas, tad vispār traks var palikt.

Mehiko arī esot noticis Latvijas proklamēšanas dienai veltīts pasākums, ziņo Toms trijos rītā no Indio mājas.

Krišs piebilst, ka Puertovajartā bija arī 18. novembra uguņošana, kura bija vienu dienu pēc 17. novembra uguņošanas un tieši vienu dienu pirms 19. novembra uguņošanas. Šī ir mūžīgo svētku pilsēta un vēl vieni svētki ir īsti vietā.

Foto: pasākums Montessori ielā, telefoto Kristofers Šics.

Kurpju katalogs - darba uzdevums

Ir jānobildē kurpju katalogs. 260 fotogrāfijas 4 dienās. Katru dienu 65 fotogrāfijas. Strādāsim katru dienu 10 stundas. Katrās 10 minūtēs nofotogrāfēsim vairāk kā vienu kadru.

Fotosesija nenotiks studijā, lietojot papīra fonu. Tā būs izbraukuma fotosesija katrai fotogrāfijai ar citu fonu.

Uz katru fotogrāfiju modelis tiks pilnībā pārģērbts. Stilistam tas nozīmē 260 apģērbu komplektus.

Es nekad nebūtu domājusi, ka tas vispār ir iespējams, bet manās rokās šodien nonāca četri katalogi, kuri ir bildēti tieši šādā veidā. Un rezultāts nemaz nebija tik slikts - tas atgādināja desmit gadus vecu Otto katalogu, bet labi. Kurpes ir lētas un domātas plašām tautas masām. Un zinot, ka Meksikā ir 105 miljoni iedzīvotāju, kuriem kaut kas kājās taču ir jāvelk, domāju, ka bizness iet uz urrā.

Fotogrāfijā: paraugs no iepriekšējā kataloga

Kultūru sadursme

Kreisajā pusē jūs varat aplūkot mūsu izgatavotu reklāmu, labajā meksikāņu kolēģu veikumu. Mūsu reklāma tika nopublicēta vienā izdevumā, pārtaisītais variants - nākamajā. Mūsu attaisnojums ir, ka mēs jau nezinājām kā jābūt. Un pat ja būtu zinājuši, diez vai būtu spējuši.

Stāsti turpinās

Toms raksta kā viņš sarod ar Meksiku. Es, jāatzīst, vēl neesmu saradusi.

Šodien stāsti turpinās. Mana kāzu rīkotāja, par kuru jūs varat lasīt iepriekšējos ierakstos, ir iekūlusies ķibelē. Viņa ir iedevusi līgavai manu epastu, jo vēlējās atkratīties no ņemšanās ap fotogrāfijām kādas žurnāla publikācijas sakarā.

Izrādās, ka līgava jau par fotosesiju ir samaksājusi, tikai nauda nav nonākusi līdz pareizajām (manām) rokām. Būs notērēta vai nu dengves ārstēšanai, mašīnas akumulatoram, slimajai mātei vai bijušajam mīļākajam. To līdz pirmdienai viņai nāksies atrisināt, vai nu arī sanāks ļoti nesmuki. Es apsolu.

Pasākumu rīkotājs, kuram rādīju savu portfolio, savukārt man piedāvāja doties ceļā ar savu sapņu kuģi. Mirklī mēs jau strādājām blakus štata gubernatora meitas kāzās, man bija jāapkalpo trīs pasākumi vienā vakarā. Ceļojums gan ātri beidzās, jo bijām atbraukši, bet sausais atlikums ir: vai es nofotogrāfēšu viņa māsas kāzas (lēti)?

Vakarā zvanīja aģentūra, lai pajautātu cik maksās 260 apavu fotogrāfiju kataloga nofotogrāfēšana. Šis gan nav nekāds stāsts, bet patiesība. Jābildē būs tikai piecas dienas, 10 stundas katru dienu. Nav ne jausmas kā tas ir iespējams, bet šeit ir Meksika.

Stāsti

Par pasākumu rīkotājas nedienām (kura jau divas nedēļas neatbild uz telefona zvaniem, kur nu vēl atved naudu) viss ir smalki izstāstīts iepriekšējā dienasgrāmatas ierakstā.

Atgādinu, ka viņas mašīnai pagalam akumulators, saplīsuši divi datori, telefons nomiris, mamma Argentīnā sasilmusi, tai nosūtīta nauda, turklāt parādījies vecs mīļākais. Šodien aina jau pavisam traģiska - man pārsūtot vēstuli, viņa ir aizmirsusi izdzēst savu vēstuli līgavai, kurā vēsta, ka ir pārslimojusi dengvi, bet fotogrāfe (tas ir - es) nevarot iesniegt retušētās bildes ātrāk kā divu nedēļu laikā. Kā ar dengvi es tiešām nezinu, man viņa vakar izskatījās tīri sprauna, bet pilnīgi noteikti zinu, ka jau vairāk kā nedēļu mēģinu viņu dabūt rokās, jo līgavai domātais disks bija gatavs divu dienu laikā.

Bet tas viss nav nekas salīdzinājumā ar vietējās krievu izcelsmes līgavu kleitu šuvējas stāstiem. Saskaņā ar tiem pēc astoņiem mēnešiem mēs varēsim iepirkties viņas zīmola vīriešu apģērbu veikalā lidostā, kurā būs vīriešu apģērbi (tas nu pats par sevi), aksesuāri, kā arī virtuves piederumi, dvieļi, portatīvo datoru apvalki, kancelejas preces un vēl šādi tādi nieki. Šobrīd topot skices. Mārcis teju tika iesaukts viņas asistentu pulkā, es pieņemta par katalogu fotogrāfi un ceļojums ar sapņu kuģi varēja sākties. Kaut kur pa vidu mēs piestājām viņas vecajā (šābrīža) darbnīcā, lai uzbūvētu otro stāvu un izveidotu nelielu (desmit vienību) līgavu kleitu kolekciju. Bet pagaidām palikām pie tā, ka viņa mani ieteiks saviem, bet es viņu - saviem klientiem. Un vēl pa ceļam uz mājām viņa atzinās, ka dažkārt mēdz būt tik dziļi klusuma periodi, ka vairākas nedēļas neviens klients nezvana.

Bet Meksikas prezidents Kalderons pāris dienas atpakaļ paziņoja, ka krīze ir beigusies.

Vajartas VIP

Nemaz nav tik grūti kļūt par uz Vajartas pasākumiem lūgtu personu. Pa ceļam uz bāra atklāšanu Peninsula Kristofers izglāba ceļa satiksmes negadījumā cietušu oposumu. Mēs paguvām uz atvērtā bāra paliekām - šnabi un brendiju, kurus saujaucām ar kolu un toniku. Bija vērts pagozēties smalko ļaužu sabiedrībā, tā piemēram satiku pasākumu rīkotāju, kura jau kādu nedēļu slapstījās un necēla klausuli. Tagad man viss ātri tapa izskaidrots: tas tikai tādēļ, ka viņas mašīnai pagalam akumulators, saplīsa abi divi datori, telefons nomira, mamma Argentīnā saslima un viņai bija jānosūta nauda. It kā nebūtu ar to gana, visam kā kronis esot parādījies sen aizmirsts mīļākais.

Šeit pat, patrāpoties fotogrāfam pa knipsim, iespējams sevi vēlāk aplūkot vietējo ielustrēto žurnālu slejās. Parasti tas izskatās kā vairāki apskāvušies pelēkzili, bet ļoti smaidīgi cilvēki, kuru pieres un vaigi spīd vien sviedru un sejās iecirsto zibspuldžu gaismas dēļ.

Jau rītdien sākšu apstaigāt pasākumu rīkotāju aģentūras ar savu šodien tapušo portfolio, kuru varat aplūkot augstāk.

Brangākā modele

Šodien ar Kristoferu nofotogrāfējām dižas (izmēra ziņā) modeles portfolio. Kā trāpīgi atzīmēja Krišs, vajadzēja fotogrāfēt ar sērkociņu kastīti blakus vai vismaz avīzi rokās. Meitene no Argentīnas, kura "Me gusta Vajarta"* vietā saka "Me ušta Važarta". Vienojāmies, ka pāriesim uz angļu valodu.

Vakarā ar ceptām kartupeļu pankūkām (vai kā viesiem skaidrojām "tortillas de papa"**) mūs no peldes sagaidīja Mārcis. Šobrīd visas piņakoladas glāzes ir izmazgātas, jādodas gulēt smagiem pārēšanās izraisītiem murgiem rotātu miegu.

Ak, jā, aģentūra šodien atbildēja, un dzīve izskatās daudz skaistāka kā vakar.

*Man patīk Vajarta

** Kartupeļu tortijas

Bronhi un miegs

Pēdējās naktīs kļuvis vēss, man jau atkal ir temperatūra un klepus. Un tieši tagad aģentūra ir nolēmusi sevi pierādīt ne no labākās puses - man ir savārgušai jātiek uz bezcerīgas modeles fotosesiju, un par to ir iespējams mani dabūt rokās vai nakts laikā, bet lai atbildētu uz manām vēstulēm, laika hroniski nepietiek.
Tik tālu žēlošanās, bet vispār gribas kaut ko skaistu pasākt, piemēram lielu un skaistu modes fotosesiju.

Kristofers ieradies

Nupat uz terases iepazīstinājām žurku ar Kristoferu. Mašīnu tā arī neizdevās atrast, tā nu Kristofers no Gvadalaharas ieradās saviem spēkiem.
Bet pirms tam Mārcis kāpa uz skatuves meksikāņu lugā par sievietēm un vīriešiem, un nospēlējām divas kartītes īstā bingo.
Guna raksta, ka pēdējo dienu pavada kopā ar Tomu.

Un daudz laimes dzimšanas dienā, Signe!

Dodamies pēc Kristofera

Kristofera balss klausulē izklausījās priecīga, ja ne sajūsmināta. Šodien astoņos vakarā viņš izkāps no avioreisa Kankūna-Gvadalahara un mēs viņu sagaidīsim Gvadalaharas lidostā. Izīrēsim mašīnu, pie viena aizvedīsim Mārča draugus atpakaļ uz mājām. Bet šobrīd sēžam Skype, jo piedalāmies kārtējā Lamatu ballē. Kolēģi un radi manā dzīvoklī ar vīna glāzēm rokās, mēs ar kafijas tasēm un putnu dziesmām fonā.

Ričards šeit, bet Kristofers gaisā

Šovakar, peldoties saulrietā, mūs pamanīja Ričards, kurš sēdēja uz mola. Vārds pa vārdam, alus pēc alus, līdz ēdām lazanju no dzīva ziemeļitāļa pannas itāļu restorānā blakus ielā. Ričards ir uzrakstījis grāmatu par Teksasas vācu kolonijas vēsturi, spēlē ģitāru, ir ģitāras un bungu pasniedzējs Sanantonio, Teksasā. Viņš ilgojas pēc saviem 10, 12 un 14 gadus vecajiem bērniem un angļu draudzenes.

Mārcis izklaidē savus latviešu draugus no Gvadalaharas, šobrīd viņi noteikti dzer jau trešo margaritu kādā geju bārā vecpilsētā (vismaz tādi bija solījumi). Kaut kur starp Briseli un Kankūnu lidinās Kristofers, viņu mīļi uzņems Laura Kankūnā. Tā mēs te latvieši saticīgi dzīvojam.

Ak, jā. Krišs aplēja dārzu un visi augi priecīgi saslēja lakstus.

Foto: Brisele Kristofera acīm.

Rudens diena

Vairs nelīst. Palmas ir nolaidušas lapas kā tādi nelaimīgi putni spārnus. Zālāji strauji izdeg saules pusē. Kādu nedēļu jau nelīst, bet pie laistīšanas ir ķēries tikai retais. Pilsētā ir aizvien vairāk tūristu. Vakaros reti kad pagūstam nopeldēties. Satumst jau ap sešiem.

No rītiem sēžu pie datora, strādāju Latvijas darbus, 11.00 no studijām pārrodas Mārcis, tad mēs vai nu dodamies ko nobildēt, vai arī nosnaužamies un turpinām darba dienu pēcpusdienā. Rītdien ierodas Mārča draugi no Gvadalaharas.

No cita kontinenta

Mūziķis no Sanpančo ar marihuanas lakstu zandalēm kājās ir tuksnesī ieskaņojis savas sievas dzemdību kliedzienus (kāpēc viņa dzemdēja tuksnesī, nepajautāju, baidījos atbildes) un nu tos pārdod tūristiem paša ierakstītos diskos. Sevis pārstāvēto mūzikas stilu viņš apraksta kā progresīvu un ambientu. Starp citu, zandales labas, velosipēda riepas zole. Ļoti izturīgas.

Mākslas galerijas pārdevēja no Losandželosas man deva padomu kļūt par dzemdību fotogrāfi. Viņasprāt šeit tam varētu būt labs noiets, jo neesot konkurences. Viņai ar savu dzemdību fotogrāfu esot bijusi lieliska ķīmija, galu galā tikai vecmātei un viņam esot tikuši šie intīmie skati.

Un te nu es stāvu, acis saulē piemiegusi, un dažkārt esmu tik pārsteigta. Mierinu sevi ar domu, ka galu galā esmu gluži no cita kontinenta.

Gvadalaharas universitātes mulsināšana

Astoņos abi ar Mārci, miegu no acīm brucinādami, pildījām testu Gvadalaharas universitātes spāņu valodas kursos. No desmit līmeņiem Mārcim tiek piedāvāts 3., man 7-8. Pēc testa pasniedzēja mani sauca runāties. Viņa nesaprot, kā varu ar viņu tekoši uzturēt sarunu, lietojot darbības vārdus dažādās formās, bet testā akūti izgāzties. Mani esot jāsūta kādā 3-4 līmenī, bet ko gan es tur darīšot. Vienojāmies, ka situāciju varam glābt par privātstundām. Kursos iegūtos kredītpunktus var izmantot jebkurā pasaules augstskolā, tos pabeidzot tiek izsniegts sertifikāts.

Pa īstam

Vakardien fotogrāfēju Ārona un Kesijas kāzās.

Kesija mani nolīga uz sešām ar pusi stundām. Šodien, jau divpadsmit stundas gatavojot kāzu albumu, man ir laiks domāt. Pāris ir no Kanzasas - Amerikas vidienes, kur nav ne kalnu, ne jūru. Bet viņa uzdrīkstas ierasties ar visiem astoņdesmit kāzu viesiem Meksikā, lai precētos palmu ieskautā saulrietā. Viņas ģimene un viesi ir mierīgi un atvērti cilvēki, līgavainis - šveicars ceļmalas restorānā, bet pati - matu kosmētikas pārdevēja. Un man pēkšņi ir svarīgi palīdzēt viņas lielajam sapnim īstenoties, radīt kādas ģimenes leģendu. Esmu gatava lauzīt galvu un nezaudēt modrību radot labākās kāzu bildes savā mūžā. Es zinu, kāzu fotogrāfija nav fotogrāfa agstākais kalns. Bet šodien man nav nekā svarīgāka par ģimeni, svētkiem, līgavaiņa asarām un pilnu gaisu tīras mīlestības.