Diena sagriezusies kājām gaisā, ap pieciem pēcpusdienā neizturami nāk miegs. No Latvijas atvesta mantu kaudze vēl stāv, to tāpat kā failus no fotosesijas nav spēka sakārtot. Smeldz pleci no ilgstošās snaušanas gaisa un sauszemes satiksmes līdzekļos. Esmu izsalkusi, bet negribas ēst. Četros naktī lasu fotogrāmatas.
Man šķiet, ja es aizbrauktu uz jūru un kārtīgi izpeldētos, tas palīdzētu.
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru