Mājupceļš

Salmgriezis smējās kā kutināts kad atklāja, ka Harija Spanovska ģimene, kura pa ceļam uz nākamā rīta reisu apmetīsies pie viņa, arī lido uz Kankūnu. Tā nu mēs draudzīgi paēdām vakariņas, pasēdējām, bet no rīta sēdāmies taksī un braucām uz lidostu. Viņu skaistā meita, Anna Ķirse, dzīvo Kankūnā un rīko baleta festivālu.

Dažus mirkļus pēc tam, kad Annas vīrs ar Latvijas karodziņu pamāja ardievas, sēžot pie izejas uz Guadalaharas reisu, pretīm apsēdās kāda gaiša sieviete, viņas vīrs un vīramāte (meksikāņi), divi bērni. Prātoju, ka sievietei ir latviska seja, bet vīram rokās ādas maciņš ar uzrkastu PASE. Te pēkšņi sieviete uzrunāja savu tumšacaino, tumšmataino meitu: gribi košļeni? Tā es iepazinos ar Baibu, kura Meksikā dzīvo jau astoņus gadus un līdz šim nenojauta, ka tepat apkārt ir tik daudz latviešu.

Gvadalaharā noķēru taksi, kas mani aizveda uz autoostu, divos naktī ieripoju Vajartā. Bija pagājušas 26h stundas kopš izgāju no Ģirta dzīvokļa Briselē. Autobusā, glābdamās no arktiskā klimata, palūdzu kādai sievietei segu, kura bija palikusi pāri viņas bērniem. Ieritinājos tajā kā tāda kūniņa un aizmigu īstā miegā. Buserijās pamodos; mani purināja, lai atņemtu segu. Daudz acu, rūkoņa, kur es atrodos?

Vajartā gāza lietus, zibeņoja. Mājiņa izkrāsota, Krišs nodzina ūsas. Neskaitot to, ka Rīgā esmu aizmirsusi statīva peku (tā patiešām ir ķibele! Ja kāds zina kādu, kas brauc uz Meksiku, lūdzu atvediet līdz jebkuram punktam!), esmu ieradusies vienā gabalā un apmierināta. Pabrokastojusi uz terases, pagaidām nevaru iedomāties kas vairāk vajadzīgs laimīgai dzīvei.

p.s. Esmu salabojusi linkus mājaslapā, tagad var ieiet visos iecienītākajos blogos.