Meksikā viss lēnām mainās, un daudzas lietas man nemaz nepatīk. Fotosesijas laikā apbraukājot līci, acīs krīt tendence, ka aizvien mazāk kļūst publisku pieeju okeānam. Pat džungļi ir aizvilkti ar dzeloņstieplēm un tikai pāris vietās ir izeja uz sērfotāju un zvejnieku paradīzi. Aizvien mazāk viesnīcu atļauj palietot pludmali un dārzus fotosesijām, tikai rakstiski un pa epastu, beigu beigās uz kuriem neviens tā arī neatbild.
Mari Trini ar šausmām acīs stāsta, ka sākot no nākamgada tikšot sodīti visi, kas apstājas uz gājēju pārejām un gājēji, kuri šķērso ielu pirms pārejām. Civilizācija sāk iezīmēt noteiktus vaibstus Meksikas sejā, man par to skumji.
Es atceros Pāvilostu pirms modes buma - neaizbūvētas kāpas un Rozā zuti. Pēc šī skaistuma visi brauca, atklājot brīnišķīgas neskartas pludmales, bet drīz tajās sabūvējās, pilsēta sapucējās un viss kļuva gluži attīstīts un formāls.
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru