Bezbailīgo fotogrāfiju kolekcija

Deju karstumā līgava ieskrēja okeānā. Neko neredzēju, bija tumšs kā peklē, spiedu slēdzi uz to pusi no kuras nāca sļaksti.

Tūlīt pēc ceremonijas līgavas māsas bučo līgavaini. Izskatās nepieklājīgi laimīgs.

Ļoti populāras ir Trash The Dress sesijas. Šeit līgava guļ uz bezgalības baseina malas.

Šo pamanīju tikai tad, kad nolādēju visas kāzu bildes. Mazs pārsteigums. 

Pilnīgi neskaidrs sižets un situācija.

Vēl viena Trash The Dress sesija. 

Manas mīļās māsas kāzas. Odrija ar savu skatienu iznes kadru. 

Pēc visu aptaujāto viedokļa šī ir labākā kolekcijas bilde. 

Triumfs un atvieglojums.

Būs pamāte jāmīl, ko darīt. Puika pēc kāzām šņukstot teica līgavai: "Tu esi tik skaista!" Un raudāja atkal.

Ne vienmēr bērni ir sajūsmināti kāzās.

Manas trakās idejas - parka soliņa nozagšana un aiznešana bija veiksmīga. Apsēšanās beidzās ar negadījumu.

Mana kolēģa Pierre sieva iznāk no sakristejas un dodas uz baznīcu.

Civilajā laulības ceremonijā līgava pazaudēja priekšroku būt apjūsmotākajai.

Aug vīrietis.

Rūgts! 

Šogad iestājos Fearless photographers asociācijā. Šis ir mans pirmais konkursa pieteikums. 

Teniss. Tequila. Tango.

Guļu uz slapja pludmales lakata palmu ēnā. Saule vairs necep, bet visa mana ķermeņa virskārta šķiet pārvērtusies verdošā masā. Acu priekšā zibsnī melns, mēģinu vemt. Ar pēdējiem spēkiem aiztenterēju līdz dušai, tā šķita ledaina. Pastāvu. Atpūšos. Atpakaļ dušā. Tad zem palmas.

Neskatoties uz tenisa čempionāta nosaukumu, tekilas un tango nebija. Bija meksikāņi, argentīnieši, latvieši un katalāņi iederīgā viesnīcā "Intercontinental"

Krišs startēja lieliski, bet viņa pārinieks bija pārņemts ar savas holandiešu dūdiņas apburšanu. Diemžēl arī spēles laikā. Mēs arī viņus uzvarējām! 

Mans pārinieks Rubens. Man viņam jāpasakās par pacietību un arī trešo vietu. 

 Spēle pret mūsu treneres pārstāvēto pāri. Viegli tikām galā. 

Kopā bijām 14 spēlētāju. Mana trešā spēle. Ļoti karsti. 

Toms pēc fināla spēles pēdējā sitiena. Uzvara ir viņa!

Mūsu trenere argentīniete Gači. 

Bet man ir brālis - čempions!

Foto pārsvarā - Toms Čirkšis, šur tur Kristians Šics, bet brāļa - čempiona bilde - mana.

Atcerējos brokastīs

Līgava ir ļoti skaista. Viņa ir nolīgusi mani visai dienai. Nupat viņa steigšus ieradās baznīcā, no sagatavošanās bildēm ne vēsts - viss notiek pārāk ātri.
Es spiežu, un es spiežu slēdzi... fokusējas lēni, dažkārt vispār slēdzis nonoskan. Prātā saskaitu - līdz šim man ir četras labas bildes.

Nu jau līgava spiežas baznīcā, cilvēku ir pārāk daudz - galvenā eja pilna. Visi fotogrāfē. Līgava pēdējā mirklī nolemj spraukties gar malu, es netieku, aparātā to redzu kā mazu gaistošu punktu. Kad klupdama nonāku līdz altārim, redzu, ka gredzeni jau pirkstā, viņi ātri sabučojas, nāk ārā no baznīcas.

Es spiežu un spiežu, nekas nenotiek. Paskatos savās rokās - tā ir maza skatumeklētāja kamera. Kāds man saka - es redzēju jūsu kameru uz galda, es to paslēpu. Atsedzu lakatu un ieraugu - mana kamera! Objektīvi! Es izvēlos piemērotāko un apņēmīgi dodos pie līgavas, viņai izkaidroju, ka tehnisku iemeslu dēļ man nav izdevies nobildēt nepieciešamo bilžu skaitu šīm kāzām. Vai viņa varētu vēlreiz aiziet un apprecēties. Viņa piekrīt. Bet līgavainis ir jau prom. Viņš pošoties vakaram. Viņš ir ārkārtīgi skaists un sīks. Viņš grib, lai viņa portreti būtu nevainojami. Viņš ilgi aizkavējas tualetē, es gaidu pie durvīm. Kad viņš beidzot iznāk, es viņam saku, ka vajadzētu vēlreiz apprecēties, jo viņa portreti neizdevās gana labi. Viņš piekrīt. Mēs ejam uz altāri. Viesi ir jau prom. Es nospiežu pogu, un jūtu - nefokusējas. Es apskatos - manās rokās ir atkal mazs, sudrabains ziepju trauks.

Pamodos aukstos sviedros. Tajā pat dienā sasitu garo objektīvu (tas gan bija dranķīgs un tāpat jāpērk jauns).

Augusts Latvijā

Biļetes nopirktas. Čemodāni vaļā stāv. Leļļu māja iepakota. Visu augustu būšu Latvijā, pusseptembri - Francijā.

Vēlēšanu rezultāti

Peņa Ņieto uzvara Meksikas prezidenta vēlēšanās ir šoks, lai arī gaidīts šoks visiem maniem Meksikas paziņām. Viņa sieva ir vispopulārākā seriāla aktrise, bet pats īsts skaistulis meksikāņu gaumē.
Ņieto partijas (PRI) valdīšanas laikā pirms desmit gadiem par nieka naudu tika privatizēta televīzija. Tas nozīmē TV lojalitāti līdz pēdējam elpas vilcienam. Latvijā to sauktu par oligarhu uzvaru.

Mēs esam tikai viesi, un meksikāņi ir izlēmuši. Nu tad jau redzēs kā būs. Iespējams, ka tas tomēr neizrādīsies atpakaļceļš uz diktatūru un kreisi noskaņotu valsti ar augstu korupciju un nekādu ekonomiku.

Aizlīgojot

Vajarta ir kūrorts, tas nozīmē īsus dzīves nogriežņus ceļotājiem un garākus - darba meklētājiem. Vajartas pamatiedzīvotāju ir ļoti maz, viņus sauc pata salada (sāļā pēda), un varu derēt, ka viņi viens otru pazīst kaut vai pēc skatiena vien.


Mūsu trīs gadu garā Vajartas dzīve ir drīzāk gara kā īsa šajā kontekstā. Šonedēļ no Vajartas aizbrauca mana draudzene un Four Seasons projektu vadītāja Klaudija strādāt uz golfa luksusa resortu Nikaragvā (ja viss noritēs pēc plāna, tad drīz viņai sekosim arī mēs fotosesijas sakarā). Aizvakar ar mašīnu ASV virzienā devās mani klienti - skolotāju pāris, aiz sevis atstājot saldējuma mašīnu (par to plānots ieraksts ar receptēm), divstāvu māju Odrijas lellēm un klēpi Ziemassvētku gaismu virteņu.


Ir klusā sezona, tā ilgs līdz oktobrim. Šogad gan nevienu restorānu neesam pieķēruši aizvērtu un satiksme joprojām ir ļoti intensīva. Visiem par lielu pārsteigumu viss jūlijs aizplānots darbos. Mēs paliekam. Arī vasarā. 

Ko pierādīja neiespējamās misijas

Man apkārt ir daudz ļoti, ļoti labu cilvēku.

Meksikāņi

Miniatūra, bet manuprāt trāpīga skicīte. 

Vēstule kaimiņiem

Mīļie kaimiņi!

Kopš jūsu aizbraukšanas jau pagājušas trīs dienas.

Jūsu dārzs, kas juridiski pieder visai Vallartas sabiedrībai, jo galu galā ir publiska parka stūris, ir lieliski aplaistīts. Pirmo dienu cīnījos es, mēģinot iedurt cik dziļi zemē vien iespējams to sasodīto smidzinātāju, bet tas laiku pa laikam izrāvās, tā izraisot plūdus bedrēs, kas palikušas no kvartāla samesto mēslu aizvākšanas. Mana cīņa ar šļūteni bija sabiedrībā novērtēta - iespējams, ka palīdzēja tenisa svārciņi un slapjais Tkrekls, jo visi, kas vien brauca garām, ilgi skatījās, tai skaitā skolasbērnu mammas mājās vedamajā laikā.

Vakar nolēmām parka daļu nelaistīt, vien puķu podus. Un labi vien bija. Mēs paši bijām 12 stundu garās kāzās Sayulita, un tajā laikā rūpēšanos uzņēmās Kriša māmiņa. Viņai mugura esot bijusi slapja jau laistot trešā stāva terases podus, bet ne tik daudz no piepūles kā no lietus. Jā, vakar pēc 9 vakarā ar zibeņiem un dārdieniem sākās lietus sezona. Šobrīd arī gāž vien.

Lietusgāzes mūs nostādīja neparedzēta scenārija priekšā - ap pusvieniem naktī mēs sapratām, ka ceļš, pa kuru kalnā uzbraucām, dubļu, slidenu akmeņu un ūdensstraumju dēļ vairs nav lietojams. Kāzu organizatore mūs veda pa otru pusi, un galu galā ap trijiem naktī pārkūlāmies mājās. Jūsu (juridiski Kriša) mašīnai viss kārtībā, pašiem arī. Mūsu (juridiski mana), mašīna no darbnīcas mājās būs rītdien.

Morāliski mūsu, juridiski jūsu, faktiski viņa paša kaķis kopumā jūtas labi. Mēs esam mazliet nomocījušies, rūpējoties par svaigas gaļas nepārtrauktām piegādēm. Šodien pārgājām uz vistu, tomēr lētāk. Stāv pie ledusskapja un ķērc, šķīvis tukšs, tad jau laikam garšo.

Jūsu putniņi dzīvojas pie Kriša māmiņas. Sūdzību nav, un ja arī būtu, diez vai mēs tās pamanītu.

Jūsu bazilika plantāciju mazliet ēdam, tomātus arī. Mango nāk par 40 santīmiem 3kg, Sayulita pārdod līčes un milzīgus firziķus, sākušās arī tunas, bet tās tādas švakas. Mūsu mango beidzis ražot, bet jūsu banānam ir mini augļi!

Guna stāsta, ka jūs esat ieradušies mūsu dzīvoklī Rīgā. Jācer, ka jums tas kalpos tikpat labi kā man jūsu pagājušogad.

I miss you and I don't know how.

Mazi pārsteigumi

Biznesa plānošanas sakarā
Mulsinoši, bet fakts: divas stundas pēc tam, kad no Rīgas klienta saņēmu dizana darbu pieprasījumu Jāņu dāvanām (skices vajagot jau rītdien!), pienāca izsmeļošs brīfs no Meksikas aģentūras ar lūgumu piedāvāt Pirmās skolas dienas un  Ziemassvētku materiālu ilustrācijas.

Identitātes sakarā
Lidostā, gaidot viesus, tērzēju ar kādu patīkamu amerikānieti. Sarunas vidū apjautājās no kurienes esmu. Kā vienmēr mazliet saērcināti atbildēju, ka no Latvijas, sagaidot, ka viņa novilks vai nu neko neizsakošu "ak tā" vai arī pajautās vai es protu krieviski. Bet nekā!
Viņa paskatījās manī pavisam cieši: "Jūs dziedat?"
"Dziedu????" pacēlu uzacis.
Viņa smaida vien.
"Bet kā jūs zināt?"
"Vai arī korī arī dziedājāt?" turpināja viņa.
Mazlietiņ triumfēju: "Korī dziedāju, turklāt mana mamma diriģēja!"

Tik skaisti, ka mazliet sāp

Gaisma no lagūnas spraucas starp logu pinumiem. 

Kriša izmirkušās kājas atdusas kopā ar apsarkušo Krišu.

Parastais namiņš, kas mums piešķirts dienesta vajadzībām kamēr bildējam blakus esošo prezidenta namiņu puduri.

Mūsu namiņu sauc La Rosa. Tas atrodas diezgan plašā palapā uz ūdens.

Vispirms lagūna, tad jūra. Smagi kā no jumta krītoši flīģeļi dārd viļņi, laiku pa laikam pūš spēcīga brīze. Šalkoņa un putnu bari.

Gulta a la rosa. 

Paškājportrets.

Lagūnas otrajā pusē ir labākā gaisma rīta skatiem.  

Tāds krēsls, nu gluži kā Toma. 

Pludmales klubā ar piņadu rokās pavadīts laiks nekad nevar tikt ieskaitīts zemē nomestā vai noslinkotā. 

Katrs šīs viesnīcas pagrieziens, katra detaļa ir estētiska. Ūdens krāsa atturīga, bet Klusā okeāna šarms - eiforsiks.

60 hektāru lielajā hotelī bijām vienīgie viesi. Vistas dēja olas, kukurūzas auga, kazas ganījās īsu mirkli tikai mūsu dēļ.

Ne līču, ne apdzīvotu vietu 80km garajā un bezgala platajā pludmalē. 

Krišs laimīgs, pavisam laimīgs.

Mūsu laiva uzvarēja, bet Krišs tik un tā laimīgs.

Leģenda: divas dienas strādājām Hotelito Desconocido vajadzībām gatavojot materiālu amerikāņu žurnālam Elite Traveler. Ciema iedzīvotāju būvēta un aprūpēta luksusa viesnīca? atpūtas bāze? pasaule? nekurienes vidū Meksikā Klusā okeāna krastā.

Maksis palmās, saimnieku nagos

Ir lidojošas peles, ir lidvāveres, bet mums ir kaķis, kas lido. Ak, Puriņ, ak Kristīne!

Maksis lido!

Te arī pases bilde. Puriņ, mēs tevi dievinām. Kristīn, Tu esi labākais draugs ar saviem draugiem - enģeļiem!

Atkal sniegā

Ar plānas ādas kurpītēm un Maijas lienētā visplānākajā bītlenītē -8 grādu salā teciņus vien pa skrejceļu šļūcu izejas uz pilsētu virzienā. Labi, ka galvā bija uzbāzta iguanas cepure (kuru Valentīns un Guna vienprātībā lūdza mani nevilkt, vismaz Rīgā ne) un rokās bezpirkstu pirkstaiņi.

Naktī tradicionāli modos, lai rītu siļķi un paku saldās kukurūzas. Pēc pusgada pārtraukuma baudīju vannas priekus, bet no rīta modos no Odrijas nepiekāpīgajiem paziņojumiem, ka nekur uz Bērnu Māju neies, jo paliks ar Eviņu.

Plānojam fotosesiju, parīt jau sākam. Mans telefons tas pats 29115694.

Dzīres un dāvanas

Starp fotosesijām, kāzām un bilžu blāķu apstrādes naktīm pēdējos mēnešus esam ciemojušies, iekārtojuši Kriša vecākus uz palikšanu, atpūtušies villās un mazliet ceļojuši. Dzīve ir bijusi tik krāšņa, ka neiespējami bijis piespiesties to aprakstīt.
Nupat pārbraucām no San Pancho pēc vēl vienas fotosesijas un atpūtas villā. Upē ganījās zirgi, kliedza nezināmi putni, garām kāšiem vien lidoja pelikāni, jūrā gāja bruņurupuču mazuļi un garneļu zvejnieki, taisni palmā līda čūska. Gulējām te pie baseina, te uz terases, pastaigājāmies te gar okeānu, te pa ciematiņu.

Mums tika uzdāvināts viens no skaistākajiem saulrietiem kādu esmu redzējusi.
Galva tīra un ļoti radoša, ir daudz spēka, lai brauktu 15. februārī uz Latviju strādāt.