Ar plānas ādas kurpītēm un Maijas lienētā visplānākajā bītlenītē -8 grādu salā teciņus vien pa skrejceļu šļūcu izejas uz pilsētu virzienā. Labi, ka galvā bija uzbāzta iguanas cepure (kuru Valentīns un Guna vienprātībā lūdza mani nevilkt, vismaz Rīgā ne) un rokās bezpirkstu pirkstaiņi.
Naktī tradicionāli modos, lai rītu siļķi un paku saldās kukurūzas. Pēc pusgada pārtraukuma baudīju vannas priekus, bet no rīta modos no Odrijas nepiekāpīgajiem paziņojumiem, ka nekur uz Bērnu Māju neies, jo paliks ar Eviņu.
Plānojam fotosesiju, parīt jau sākam. Mans telefons tas pats 29115694.
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
3 komentāri:
Mazgāties reizi pusgadā - katra sliņķa sapnis. Eva ir pierādījums, ka tas ir pilnīgi pietiekoši.
Hahaha, nu Daudziņš pierādīja, ka var nomazgāties ar litru ūdens, bet var jau arī ne tik radikāli, piemēram, dušā.
Daudziņš ne, tad Keišs bija...
Ierakstīt komentāru