Atcerējos brokastīs

Līgava ir ļoti skaista. Viņa ir nolīgusi mani visai dienai. Nupat viņa steigšus ieradās baznīcā, no sagatavošanās bildēm ne vēsts - viss notiek pārāk ātri.
Es spiežu, un es spiežu slēdzi... fokusējas lēni, dažkārt vispār slēdzis nonoskan. Prātā saskaitu - līdz šim man ir četras labas bildes.

Nu jau līgava spiežas baznīcā, cilvēku ir pārāk daudz - galvenā eja pilna. Visi fotogrāfē. Līgava pēdējā mirklī nolemj spraukties gar malu, es netieku, aparātā to redzu kā mazu gaistošu punktu. Kad klupdama nonāku līdz altārim, redzu, ka gredzeni jau pirkstā, viņi ātri sabučojas, nāk ārā no baznīcas.

Es spiežu un spiežu, nekas nenotiek. Paskatos savās rokās - tā ir maza skatumeklētāja kamera. Kāds man saka - es redzēju jūsu kameru uz galda, es to paslēpu. Atsedzu lakatu un ieraugu - mana kamera! Objektīvi! Es izvēlos piemērotāko un apņēmīgi dodos pie līgavas, viņai izkaidroju, ka tehnisku iemeslu dēļ man nav izdevies nobildēt nepieciešamo bilžu skaitu šīm kāzām. Vai viņa varētu vēlreiz aiziet un apprecēties. Viņa piekrīt. Bet līgavainis ir jau prom. Viņš pošoties vakaram. Viņš ir ārkārtīgi skaists un sīks. Viņš grib, lai viņa portreti būtu nevainojami. Viņš ilgi aizkavējas tualetē, es gaidu pie durvīm. Kad viņš beidzot iznāk, es viņam saku, ka vajadzētu vēlreiz apprecēties, jo viņa portreti neizdevās gana labi. Viņš piekrīt. Mēs ejam uz altāri. Viesi ir jau prom. Es nospiežu pogu, un jūtu - nefokusējas. Es apskatos - manās rokās ir atkal mazs, sudrabains ziepju trauks.

Pamodos aukstos sviedros. Tajā pat dienā sasitu garo objektīvu (tas gan bija dranķīgs un tāpat jāpērk jauns).