Piezīmes lasot Meksikas satiksmes noteikumus

• Ja samaksā sodu pirmajās piecās darba dienās, saņem 50% atlaidi. 
• Atpakaļgaitā drīkst braukt vien 10 metru.
• Ceļu policists nedrīkst apstādināt mašīnu, lai pārbaudītu dokumentus, ja nav konstatēts satiksmes pārkāpums.
• Ir atļauts nogriezties pa kreisi pie sarkanās gaismas, ja iegriezies vienvirziena ielā, kam plūsma ir uz kreiso pusi, bet pa labi vienmēr, ja vien netraucē gājējus un citus satiksmes dalībniekus. 
• Labās rokas likums noteikumos eksistē, bet lūdzu, uz savas ādas to nepārbaudiet; nav manīts, ka tas jebkad darbotos!
• Ja ar vēderu pret tevi krustojumā stāv policists un mahājās ar plaukstām, kas attālinātas no ķermeņa, jānogriežas pa kreisi. 
• Ja šoferis ieslēdz mirkšķus un izkar pa logu roku, jāapstājas. (Sanāk, ka pie mūsu tuneļa visi šoferi, kuriem nav kondicioniera, rāda pārējiem, ka jāstājas).
• Katras 2-5 sekundes jāiemet acis atpakaļskata spogulītī.

Zaudēju ticību Meksikas birokrātijai - reģistrējam mašīnu

Meksikas birokrātija ir kā rotaļa, kā tauriņu deja. Tu aizej pie lodziņa, kur pasaka kas jādara, iedod lapiņu, aizej pie kopētāja (kā likums pāri ielai vai kvartālam) sakopēt vajadzīgos dokumentus, tad ej pie cita lodziņa (protams, pirms jebkura lodziņa būs rinda ne vienas vien pacietības apmērā), tur pasaka cik jāmaksā un tu ej uz banku maksāt, atgriezies pēc dienas, jo darba laiks visās iestādēs ar lodziņiem ir līdz 14.30, kas nozīmē, ka jau no 13.00 jaunus numuriņus neisniedz. Dažkārt esmu rakstījusi iesniegumu četros eksemplāros, lai tikai nevajadzētu kātot uz kvartāla attālumā atrodošos kopētavu. Citreiz gadās tā, ka tu ienes dokumentus, meitene saka, ka šos nevajag, tos nepieņem, bet pēc nedēļas lūgums tiek atteikts šo trūkstošo dokumentu dēļ. Citreiz paprasa dokumentu, kuru kārto nedēļu, bet tad izrādās, ka tas nav bijis diez ko nepieciešams, nepieciešams ir cits dokuments, kurš kā nevajadzīgs ir atstāts mājās. Un fotogrāfijās ir jāredz ausis, bet uz bankas izraksta nevar būt reklāma, bet pie adreses apstiprinājuma klāt ir jānāk dzīvokļa īpašnieku derīgiem FM3, un tādā garā.

Šodien ar Maiju devāmies izlūkos uz vietējo CSDD. Mērķis - uz Kriša vārda piereģistrēt Puriņu mašīnu. Pirms tam lasīju draudzenes Treisijas seju grāmatā publicētu garu ironijas un rūgtuma pilnu atskaiti kā viņai ir šis process mūsu pilsētā ir prasījis mēnesi. Edgars saka - jāīrē advokāts (samaksā kādam, kas gan dokumentus iesniegt, gan atļaujas dabūt var pa sētas durvīm), es saku - jāaizbrauc apskatīties cik briesmīgi tas ir. Vecajā CSDD (kuru Krišs atceras ar nopūtām) uz loga uzlīmēta lapiņa, ka birojs pārcēlies uz jaunām telpām netālu no Costco. Īsta gaismas pils - atgādina centrāltirgus paviljonu vai prāvu iepirkšanās centru. Milzīgas stāvvietas, slīdošas durvis, ejam iekšā. Nez kā ātri atrodam lodziņu, pieejam (rindas nav), mums paskaidro kādus dokumentus un cik kopijas vajag, tad pie kopētāja (10 soļi, rindas nav), tad atpakaļ pie lodziņa (10 soļi, rindas nav), viņš atklāj, ka vajag uz viena dokumenta uzrakstīt rezolūciju un tad atkal nokopēt 4 eksemplārus, bet Krišam kājas garas - kamēr mēs ar Maiju pie lodziņa, Krišs ir atpakaļ ar kopijām, visi dokumenti iesniegti, lai gaidām pie cita lodziņa un sakām, ka gribam samaksāt par 20. kārtas numuru.
Arī tur tikai pāris cilvēku. Sieviete iekasē Ls 60, pēc īsa mirkļa atgriežas ar jauniem numuriem. Man šķiet, nebija pagājusi pusstunda kopš bikli pabāzām degunus pa CSDD durvīm!

Mums visiem trim acis lielas kā pogas. Maija klusiņām iebāž numurus somā un vēl pirms došanās prom noskaidrojam, kas vajadzīgs, lai pirmdien dotos nokārtot tiesības.

Izrādās, mums trūkst tikai izziņa par asins grupu (tā tiek atzīmēta tiesībās) un teorētiskas zināšanas (apmēram 100 jautājumi, bez bildēm). Bez mācīšanās atbildēju uz 60, 11 kļūdas. Šādu valodu man ne kursos, ne dzīvē nemācīja - neesmu pareizi sapratusi samežģītos jautājumus. Bet tas nav īsti svarīgi - šodien redzēju kā meitenei pie eksāmenu datora pusis gāja talkā un eksaminētājs tik noskatījās. Tad jau manīs.

Nav jau diez ko

Izrādās, ka kaķim uz klīniku nav jābrauc pakaļ. Ir pieņemts lēmums viņu nošpricēt. "Kaķis ir vājš, viņam nav spēka pretoties, viņš turpina vemt un neēd", man mīksti klausulē vēstīja dakteris. Ja cilvēkam nav spēka pretoties un viņš cieš, to sauc par eitanāziju, un līdz tam tik viegli gan nenonāk.
Bet te - telefona saruna ar kādu, kas kaķi nav atvedis, bet konsultējas ar kādu, kam kaķis it kā pieder, un tā pati ārsta balss, kas vakar teica, ka kaķim ir plašas izredzes izķepuroties, vēsta, ka humānu apsvērumu dēļ to iemidzinās. Un mani mulsina pašas priekšnojautas - tajā vakarā, kad Cecīlija uzticēja mums savu Dumu man gribējās teikt, "Vai tu neredzi, ka viņu pamet vēlme dzīvot?"

Vakar kādam manam zobam izrāva nervu. Pusotru stundu gulēju ar atvērtu muti, nozāļotu vaigu, kamēr ārsts ar izveicīgām rokām rosījās kašņādams zobu, pāri maskai pa reizei pašķielēdams man acīs. Ļoti patīkams gvadalaharietis, zina trīs Baltijas valstis un slavē manu spāņu valodu, kas gan ir vecs triks.

Otrs ārsts, kuram esmu uzticējusi savas ieilgušās vēdera problēmas, man raksta vēstules. Vai esmu bijusi uz aptieku un vai izpildu viņa norādījumus. "Neizpildu viss", atbildēju vakar, viņš man atpakaļ - "vajag gan, jo tās ir jādzer tikai divas dienas un palīdz imūnsistēmas nostiprināšanai." Elektrolītus (saldu sālsūdeni ar apelsīnu garšu) ir riebīgi dzert, daudz labāk dzert ir glāzi vīna ar puslaima sulas un daudz ledus, ko, kā jau jūs nojaušat, es šobrīd arī daru.

Kaķa žēl.

Aktuāls jautājums

Diezgan bieži meksikāņiem ienāk prātā pajautāt cik stundās var ar auto šķērsot Latviju. Parastā atbilde iekļāva joku - četrās, no kurām divas pavada šķērsojot Rīgu, no kuras vienu - sēžot uz tilta sastrēgumā pāri Daugavai.
Bet mums nebija taisnības, izrādās 9h. Pētījums par īsāko un garāko Latvijas asi lasāms šeit.

Darbs, pakalpošana, nē neteikšana un klientu iepriecināšana=premium tirgus

Lēnām tuvojas tūrisma sezona, tā sāksies pirmajās oktobra dienās un ilgs līdz maija beigām. Paldies, mums viss ir kārtībā - sarezervēti datumi, Pierre nodarbojas ar detaļu un vēlmju izdibināšanu. Mēs gatavojamies fotogrāfēt daudz un skaisti, bet mūsu darbs prasa arī citas prasmes, pirmkārt un galvenokārt pakalpot.

Pavisam mazas palīdzības, kuras tiek sniegtas tādēļ vien, ka esat mūsu klients - mēs sakārtojam tērpu, noņemam birkas, pasniedzam kādu nepieciešamu lietu, mazliet pasteidzinām vai nomierinām, patulkojam un nokārtojam. Mums dažkārt ir našķi ar ko pacienāt badīgākos un ūdens ko padzerties.

Mūsu klientiem vienmēr jāsaņem vairāk kā viņi ir cerējuši. Šajā sezonā līgavām pasniegsim dāvaniņas (šobrīd meklējam), TTD (trash the dress) fotosesijas pārvēršas bezmaksas tūrēs pa skaistākajām vietām, atdodot bildes, pasniedzam tradicionālu papīra ziedu un izmaksājam kafejnīcu.

Pierre ir iemācījies un man iemācījis nekad klientam neteikt nē. Mēs darām visu, lai līdz tam nenonāktu. Ja mēs kavējamies, mēs brīdinām, un vienmēr atvainojamies, pat tad, ja klientam nav taisnības un sarunāts bija savādāk. Mūsu darbību vada pārskatāmi un skaisti noformēti līgumi. Mēs atbildam zibenīgi, un ierodamies ātrāk kā nepieciešams, bet strādājam mazliet izlgāk kā norunāts.

Mēs nekad nebeidzam domāt par to kā iepriecināt mūsu klientus. Tāpat, arī savam priekam. Skaistām bildēm ir jābūt pašsaprotamai parādībai, bet mērķim ir jābūt ne tikai profesionālam, bet arī cilvēciskam gandarījumam. To man ir iemācījusi Meksika.

Un visa šī rezultātā mēs šajā sezonā esam iegājuši premium tirgū, bet darbu nav kļuvis mazāk.

P.s. Nu, protams palīdz pirmās publikācijas - divas bestdestinationwedding.com un viena stylemepretty.com/.

Cuidad de Mexico un Taxco

Taxco. Pēc pirmās margaritas, kurai sekoja vairākas. Bildes autors - apmeklētājs no blakus galdiņa, kurš izjusti dziedāja līdzi visām romantiskajām dziesmām.

Taxco. Skats pa mūsu numuriņa logu uz galveno laukumu. 

Taxco katedrāle. Vispār Taxco pa šiem 10 gadiem kopš pēdējo reizi šeit bijām, nav daudz mainījies. Krišs toreiz nopirka par Ls 2 saderināšanās gredzentiņu. Manuprāt esmu lētākā līgava pasaules moderno laiku vēsturē. (Salīdzinājumam - Pierre līgava saņēma gredzenu par Ls 1000).

Taxco. Oi, beidzot laimīgi uz jumta, pie katedrāles un oficianti tikai nesīs ko prasīsim.  

Taxco. Visas mājas baltas un ar dakstiņu jumtiem. Visi takši baltas vabolītes. Visapkārt karodziņi Meksikas karoga krāsās. Un vairāk kā 700 sudraba veikali! 

Taxco no skatu laukuma.

Mehiko no terases Kondesā. Kā mani valdzina betona džungļi! 

Mehiko. Zaļie taksīši ir pārvērtušies par zelta/sarkanajiem taksīšiem. Tikai pa retam redzama kāda vabolīte.

Mehiko. Joprojām jumtu betona džungļi. Vajadzētu fotogrāfēt. 

Mehiko. Skatāmies gaisa spēku parādi.

Mehiko. Līga un Manu kopā ar Krišu uz jumta terases.

Mehiko. Gaisa spēku parāde par godu Meksikas neatkarības dienai. Uz Grito (saucienu) gan naktī neaizgājām, nogulējām. Bet raķetes šāva visu nakti.

Pēc atvaļinājuma

Labs atvaļinājums ir tāds, kura pēdējā dienā gribas atgriezties mājās. Bijām Mehiko un sudraba pilsētā Taxco. Ēdām un svinējām, satikām draugus un Mehiko latviešus.

Mūsu guļamistabā ir viesuļvētra - esam ieslēguši abus ventilatorus uz pilnu jaudu. Troksnis diezgan pamatīgs, teju spilveni cilājas, bet vismaz jācer, ka izgulēsimies. Visu nedēļu pieturas +34, piektdien sola +35. Cik vien atceros, šis ir karstākais laiks kādu vien Vajartā esmu piedzīvojusi.

Pie jūras

Pirmajā gadā uz saulrietu mēs devāmies katru vakaru. Ūdens šļaksti un krāsu gammas straujā maiņa mani nomierināja un piepildīja. Katru vakaru kā zosis ar pāris aliņiem šķērsojām lielo šoseju, lai atcerētos kādēļ esam šeit.

Šovakar sēdāmies sauļugunī un devāmies uz Zelta pludmali. Sēdējām un skatījāmies kā nekas nav mainījies - zvejnieki met tīklus, pārīši bučojas, tantes apspīlētos treniņtērpos skrien un Pitillal upe izrāvusi plašu muti pa kuru mutuļodama nesas jūrā.

Klusībā pārliku visu, kas pēdējā laikā tirda - mans jaunais Cecīlijas vecais kaķis, kurš neēd, bet kuram zem kakla siksnas atklājās nobrāzumi un iekaisumi; Poļinas dēls, kurš dažu minūšu laikā spēj izsist lampu, valkāt kaķi aiz astes un brist Kriša tenisa kārtu; mana banānu raža, kura neienācās tik daudz kā varēja (kas tie par kaitēkļiem, kas viņus apēda?), par savu diētu un izturību; par darījumiem un radošo piepildījumu; par tiem, kas slimo; par tiem, kas ļoti strādā; par draugiem Latvijā un Mehiko (uz kuru dosimies nākamnedēļ lielpilsētas brīvdienās).

Pēdējo reizi pie jūras saulrietu skatīties iespējams bijām ar Edvīnu un Irmu, iespējams, pirms apmēram 5 mēnešiem.

Mana spāņu valoda

Caur Europass prizmu lūkojoties, mana valodas situācija ir šāda:

Klausīšanās B2*

Es varu saprast garāku runu un lekcijas, sekot līdzi pat sarežģītai argumentācijai, ja temats ir pietiekami pazīstams. Es saprotu gandrīz visu televīzijas ziņās un reportāžās par jaunākajiem notikumiem. Es saprotu gandrīz visas filmas literārā runā.

Līdz C1 trūkst: es nesaprotu tekstu tad, ja nav skaidras uzbūves un vāji izteiktas loģiskas sakritības. Bet tādā gadījumā es negribu saprast tekstu nekādā valodā.

Lasīšana B1*

Es saprotu tekstus, kuros izmantota ikdienā bieži lietota vai ar manu darbu saistīta valoda. Es varu saprast privātajās vēstulēs aprakstītos notikumus, izjūtas un vēlmes.

Par tām privātajām vēlmēm ir skaidrs, man tikai traku padara meksikāņu mode VISAS VĒSTULES RAKSTĪT AR VERZĀLAJIEM BURTIEM. B2 - nu netieku galā es ar mūsdienas prozas gabaliem, ar klasiku vēl kaut kā.

Dialogs C1*

Es varu veikli un brīvi izteikties, piemērotus vārdus un izteicienus īpaši nemeklējot. Es protu prasmīgi lietot valodu gan ikdienas situācijās, gan darba vajadzībām.

Varētu jau pat domāt, ka man ir C2, jo patiešām "es varu bez grūtībām piedalīties jebkurā sarunā vai
diskusijā, labi pārzinu idiomātiskos izteicienus un sarunvalodas vārdus". Nu sevišķi jau sarunvalodas vārdus. Bet tā kā mēdzu aizsvilties un tad sāku runāt ļoti juceklīgi, putrojos gramatikā un dažkārt izvēlos nepiemērotus vārdus, tad C2 ir pārdrošs vērtējums.

Monologs B1* (vai A2?*)

Es protu veidot un saistīt kopā izteikumus, lai pastāstītu par pieredzēto un dažādiem notikumiem, saviem sapņiem, cerībām un vēlmēm. Es varu īsi pamatot un paskaidrot savus uzskatus un nodomus. Es varu izstāstīt stāstu, izklāstīt grāmatas vai filmas saturu un izteikt par to savu attieksmi.

Meksikāņiem par laimi es nespēju pārāk ilgi viena pati uzturēt sarunu. Dzīve Meksikā man ir iemācījusi uzmanīgi klausīties un ar monologiem neaizrauties.

Rakstīšana B1*

Es protu uzrakstīt vienkāršu, saistītu tekstu par jautājumiem, kas man ir zināmi vai mani interesē. Es varu uzrakstīt vēstuli, aprakstot tajā savus pārdzīvojumus un iespaidus.

Kopš manas vēstules raksta Pierre, es vispār esmu atkritusi atpakaļ čatošanas līmenī. Turklāt tā kā meksikāņi lepojas ar gramatikas ignorēšanu, tad jau šobrīd es rakstu par viņiem gramatiski pareizāk (bet nestilīgāk).

Kopsavilkums? Man (un droši vien arī Krišam) nenāktu par ļaunu kāds spāņu valodas skolotājs ar plašu valodas redzesloku, kurš mūs no bauriem par tīras valodas lietotājiem izmācītu. Būtu Rīgā, ietu pie Rossi, bet tagad nekā - jāmeklē pa Vallartu.

*Pamatlīmenis apzīmēts ar A1 un A2, Vidējais līmenis - ar B1 un B2, Augstākais līmenis - ar C1 un C2.

Meksikas kaimiņš izīrē dzīvokli, kurā dzīvoju pēdējā Rīgas apmeklējuma laikā

Izcils dzīvoklis pasēdēšanai, parakstīšanai un padomāšanai.

Apskatieties, lūdzu, grāmatiņu - bildēju, sakārtoju un rakstīju pati. Kriša fonts "Salaca".

Joka pēc

Šo dziesmu pēc Latvijas apciemojuma dungoju joprojām. Un Tavas sprogas, Odrija!

Cecīlijas pusdienas

Sabiedrība bija interesanta - Tete, Koko, Cecīlija (mīļi saukta par Sesi) un mēs. Mērķis - paēst iksvētdienas pusdienas, kuras esot jau tradicionālas, jo norisinoties septīto reizi. Es atceros piedalījusies vienās, tad atstājusi vīru vienu trīs nedēļas nogales un tagad piedalos atkal.
Ēdiens - šmorēti kartupeļi ar vistu (gatavoja Sesis), plaucēti tomāti ar balzamiko/medus, karkādes marmelādi, saldajā kviešu miltu tortijas ar kahetu (vārītu, dedzinātu iebiezināto pienu). Dzēriens - katram divas glāzes sangrijas (mūsu atnests sarkanvīns, ledus, limpene, laims, stiprāks malks).

Tātad sēžam un ēdam. Un runājamies. Par ceļojumu uz Ņujorku, kuru apmaksā Seša brālis, bet mēs pieskatīsim rudo runci Dūmu, par manu Latvijas braucienu "vai tur ir auksti" līmenī.

Un tad sākas. Es zināju, ka sāksies, bet runu apmērs mani pārsteidza - tās lija un brāzās pār mums kā ūdens straumes pa Montessori ielu lietus sezonas laikā. Sākās ar plaucēto tomātu recepti, kurus ēdām, tad turpinājās ar iepriekšējo svētdienu ēdienu recepšu atstāstu, tad pārgāja citu recepšu pārstāstījumā, tad savijās ar lielākajiem dzīves piedzīvojumiem (atbrauca dēls, aizbrauca dēls) un kas tika ēsts šajos gadījumos. Tad Kubas ēdienkartes iztirzājums (zaļi banāni, kuri tiek sacepti pirkstu biezās šķēlēs un sasisti bija spilgtākais stāsts, kā arī īpaši ķiplokainā ķiploku mērce). Argentīniešu restorāns Gvadalaharā, kurā gaļa esot tik mīksta, ka varot ar dakšiņu nokniebt, Mehiko restorāns, kam sekoja arī vecpilsētas apraksts un dažu kultūras mantojumu apjūsmošana, bet tad atgriezāmies pie gastronomijas. Ar kliegšanu uz debesīm ar paplēstām rokām: "Cik garšīgi, cik g a a a aršī i i i igi! Ar ekstātiskām vaimanām, nu jau restorānu un ēdienu vārdi bira kā MTV klipā - apmēram viens sekundē, līdz kulmināciju pārtrauca Seša māsu un brāļu dēli, kuri varēja aizvest pa ceļam pārējās viešņas uz mājām, jo vakardienas lietavas noslīcinājušas Tetes mašīnu.
Es uzelpoju, atvadījos un uz karstām pēdām skrēju pierakstīt cik nu spēju atcerēties.

Atgriešanās

Pamodos ar ierasto jautājumu prātā: "Kur es esmu?" Atbildēju ierasti: "Vienalga." Tad pagriezos un sapratu,  ka man blakus ir vēl kāds gulētājs. Mans vīrs!

Tirdziņš. Es gribu uz tirdziņu! Kur zivju vīrs pārdod mahi-mahi (ēdu jēlu, ar sojas mērci un pipariem), kur ķīnieši taisa suši (20 gabalus, lūdzu), kur dārzeņu veikala pārpilnība (banānus nepirkām, jo šķiet, ka pēc tiem beidzot jāiet uz dārzu).

Puriņu ģimene savu balto māju un tās apkārtni piekrāvuši ar augiem podos. Ir neliels sakņu dārzs (arī podos) un nīkuļojošs banāns (milzu podā).

Devāmies uz baseinu. Kad to sasniedzām, sāka apmākties. Vančkājāmies pa silto ūdeni un priecājāmies, ja izdevās sasniegt kādu ne tik ļoti sasilušu ūdens masu. Matilde mācīja tīģeri peldēt un iemēģināja jauno snorkelēšanas inventāru. Mēs zvalstījāmies pa gultiņām pie baseina un rāmi peldējām līdz bija apmācies pavisam.

Kad ienācām pa mājas vārtiņiem, sāka līt. Tad gāzt. Gāza visu nakti, vēl pirms dažām minūtēm pilināja (šobrīd dzeru brokastu kafiju). Tagad jākrāmē soma un jādodas uz pirmo fotosesiju - kāds pāris gatavojas precēties un šī būs saucamā saderināšanās fotosesija.

Mājās

Mehiko lidostā šķita, ka pasaule nostājusies pret maniem plāniem mājās atlidot vēl šonakt: migrācija gribēja tuvāk iepazīties ar maniem dokumentiem, soma atslīdēja pēdējā, muitas dokumenti bija jāpārraksta, bet autobuss uz otro termināli nenāca labas 10 minūtes.
Vajadzēja vien braukt ar gaisa tramvaju, domāju, stāvot uz ielas neapzīmētā autobusa pieturā (te tiešām ir pietura? paguvu pajautāt pāris reizes), bet mantu stūmējam bija slinkums stumties uz otro stāvu un vēl pāri tiltiņam uz tramvaja pieturu. Viņš pārliecinoši stāstīja, ka gaisa tramvajs nupat aizgāja, bet autobuss tikai nāks. Bija palikusi stunda līdz reisam, kad autobuss uzbrauca kalnā, un skatam pavērās nebeidzama blīva bremžu lampiņu virtene - sastrēgums līdz otrajam terminālim. Teju apraudājos. Blakus kliedza amerikā audzināta trīsgadniece, kurai mamma sejā mēģināja iestūķēt frī kartupelīšus un nagetus vienlaikus, manai somai notrūkuši visi rokturi, nāk miegs, viss sāp.
Bija 50 minūtes līdz reisam, kad autobuss mani izvēma otrā termināla nezināmā galā. Nekādu norāžu. Izsaucu ratiņu stūmēju, tas izrādījās attapīgs vecs vīrs - zināja tuvāko online reģistrācijas vietu, kurā mani reģistrēja lidojumam. Lidojums kavējās 40 minūtes - vēl desmit minūtes pirms izlidošanas tablo rinda vēstīja, ka lidojums būs laikā, bet koridors uz kuru iet vēl nav piešķirts. Galu galā piešķīra 70. izeju - diemžēl to izeju, kādas dabā neeksistē. Gudri ļaudis teica, ka jāstāv pie 69. izejas, jo tā esot tā pati 70. "Esperamos a Eva Sica!" teica balss mikrofonā. Es sēdēju runātājai tieši pretī, izrādās viss Vallartas reiss jau bija klusiņām pa 69. izeju izlavījies un sasēdies vismazākajā reaktīvajā lidmašīnā kādā esmu vien braukusi.
Pēc divām stundām Krišs nodzina ūsas.
Uz galda mani gaida milzīgs šķīvis ar svaigiem avakado, quesadillas, olām un kafiju manā mīļajā tasītē.

Atvadu ballīte: laiks un vieta

Nākamceturtdien es dzeršu alu un dejošu no 8 vakarā Vecrīgā, jaunajā Brīvdabas atpūtas parkā “Egle” Kaļķu un Tirgoņu ielas stūrī Vecrīgā, spēlēs grupa Iļģi. Atnāksiet? Būšu ļoooti priecīga.

Kūrortdiena un atpūšanās

Gluži kā konfeti sprādziens, tik ātra un krāšņa bija peldkostīmu fotosesijas diena Jūrmalā, pludmales bārā Havana. Havana mūs pārsteidza ar ārkārtīgi fotogēnisku vidi, sakārtotību un kafijas cenām (Ls 3). Noslogotajā Dzintaru pludmalē, norobežotā zonā sauļojoties, ir ērtas kūrorta dienas sajūta.  Pēdējā skatā sākās lietus, un mirklī, kad kamera jau bija aizgādāta drošībā, sāka gāzt baltu. Vēl pēc mirkļa bijām Rīgā.

Vakarā ar Jēkabsoni un kompāniju devāmies ielās. Piebļāvām restorānu Garage, atklājām Birojnīcu, pavadījām Britas draudzeni uz lidostu. Es musināju visus dejot, manuprāt ceturtdienas vakarā Vecrīgā būtu jābūt izvēles iespējām. Sākām ar 4 baltiem krekliem, bet tikām tikai līdz tualetēm, aizbēgām. Tad bijām uz pasaules mūzikas krogu ar biz-biz mārīti logo, noklausījāmies pāris dziesmas kādas vietējas grupas izpildījumā. Nedejojamas diemžēl. Pie Pētergaiļa spēlēja ielu muzikanti. Mēģinājām dejot, bet pārtraucām, jo izskatījās, ka vācu tūristi ar acīm meklē cepuri, kur arī mums iemest kādu santīmu.

Aiz stūra skanēja Iļģi. Beidzot lecām dejas un pieņēmām lēmumu arī nākamceturtdien \ manu atvadu ballīti svinēt turpat.

Pēc Iļģiem iegājām Kubā un Aptiekā, nekādu deju. Pēc pusnakts atradām sevi maķītī dzerot piena kokteiļus un ēdot  visu ko labi nofritētu.

Atpakaļ no Kurzemes

Pirmās trīs dienas pavadītas darba nometnē Kurzemē, Pedvālē.
Sapratu ka ir svarīgi, bildējot meiteni ābelē, just, ka kāds japāņu izcelsmes amerikāņu mākslinieks turpat kaļ svētā figūriņu.
Ka mēs esam mazi laika apstākļu priekšā un ar mums kā ar rotaļlietām spēlējas lietusvecis (droši vien arī kurzemnieks).
Ka mums ir vislīdzsvarotākā darba grupa šaipus Ventas.
Runājot par kaimiņu Ventu - tomēr vajadzēja aiziet aiz viņa kūts apskatīties kas tad tur tāds interesants varētu būt.
Dzimšanas dienas rupjmaizes kārtojums ir garšīgākais našķis pasaulē sevišķi tāpēc, ka ir pārsteigums.
Šodien fotosesija Jūrmalā popsīga kūrorta noskaņās.

Ar lietussargu uz čemodāna

Fotosesijas plānošanai Latvijā visnozīmīgākais posms ir laika veča pierunāšana. Tā nu es apstrādāju bildes, bažīgi pētu windguru.com un  kārtoju koferus. Nopirku avio biļetes no Mehiko uz Vajartu, vismaz par vienu soli tuvāk vīram. Gaidiet mani atpakaļ ceturtdien. Turiet īkšķus, piesauciet mūzu, lai izdodas mazliet palidot.

Tu esi mana Guna

Esmu atgriezusies no visskaistākajām kāzām manā dzīvē.
Līgavainis līgavu sagaidīja kādā nomaļā lauku baznīcā. Šķindinot zvaniņu pa priekšu līgavai nāca viņu sprogu galva - meitiņa. Tuvākie radinieki iegrimuši puķu pušķos centās aizturēt asaras. Cauri priedēm baznīcā ielauzās saule, mirdzēja simtiem sveču un sākās ceremonija.

Vēlāk apbārstīti ar rīsiem un rožlapiņām, apsveikti un nofotogrāfēti viņi sēdās Alekseja vadītā žigulī. Izpušķotie zābaki uz meža ceļa vēstīja nevis par goda vārtiem, bet par pikniku noriņā divatā. Līgava zem saulessarga zābakos un pledā izskatījās kā meža feja. Radio skanēja Noras Bumbieres balss. Mēs atstājām jaunlaulātos divatā.

Pēc brīža viņi pievienojās kāzu viesiem un dejoja pie līgavaiņa brāļa uz akardeona spēlētas dziesmas no filmas Amēlija. Pāris pēc pāra lēnām griezās viņiem līdzi. Sprogu galva, protams, tētim uz pleciem.

Aiz mājas zem ābelēm sarīkotiem dīvāniem un plediem notika pikniks. Līgavaiņa tēvs rīkojās ap lenšu magnetafonu, līgavaiņa mamma un brāļa sieva ar māsu ap garaiņiem un katliem.

Līgavainis vizināja līgavu laivā pa dīķi līdz apstājās pretējā krastā. Garajā zālē viņiem pievienojās brālis ar ģitāru un līgavainis dziedāja savai sievai: "Guna, tu esi mana Guna."

Pēc saldumu galda notiesāšanas saģērbāmies silti un devāmies uz jūrmalu. Laiciņš vijās kā zīda lakats. Debesis bija gaiši zilas un rozā, mūsu gaisā palaistie lukturi bija spilgti zili un rozā. Turpat pludmalē uz metāla mežģīņu galda, starp lāpām un svecēm tika sagriezta kāzu torte. Notverts līgavas pušķis, līdz meita palūdza opā un aizmiga.

Naktī dārzs pārvērtās brīvdabas kinoteātrī, daži sildījās virtuvē. Un visiem bija skaidrs, ka ir pieredzējuši visbrīnšķīgākās kāzas. Un esmu tik laimīga, ka tās bija manas māsas kāzas.

Esmu Rīgā!

Rīga ir tik skaista! Tiiiik skaista!
Nopirku rozā Gucci somiņu un trakotas zandales vintage veikalā, Ieva piebrauca ar antīku divriteni un mēs ielas kafejnīcā dzērām kafiju no dažādu laiku un stilu krūzītēm. Manuprāt tas labi raksturo Rīgu šobrīd - vintage, ielu kafejnīcas un velosipēdi. Aizmetušies kastaņi, spīd saule un tajā veras aizsapņojušies tūristi.

Nupat pieslēdzu telefonu 29115694, zvaniet!