Cecīlijas pusdienas

Sabiedrība bija interesanta - Tete, Koko, Cecīlija (mīļi saukta par Sesi) un mēs. Mērķis - paēst iksvētdienas pusdienas, kuras esot jau tradicionālas, jo norisinoties septīto reizi. Es atceros piedalījusies vienās, tad atstājusi vīru vienu trīs nedēļas nogales un tagad piedalos atkal.
Ēdiens - šmorēti kartupeļi ar vistu (gatavoja Sesis), plaucēti tomāti ar balzamiko/medus, karkādes marmelādi, saldajā kviešu miltu tortijas ar kahetu (vārītu, dedzinātu iebiezināto pienu). Dzēriens - katram divas glāzes sangrijas (mūsu atnests sarkanvīns, ledus, limpene, laims, stiprāks malks).

Tātad sēžam un ēdam. Un runājamies. Par ceļojumu uz Ņujorku, kuru apmaksā Seša brālis, bet mēs pieskatīsim rudo runci Dūmu, par manu Latvijas braucienu "vai tur ir auksti" līmenī.

Un tad sākas. Es zināju, ka sāksies, bet runu apmērs mani pārsteidza - tās lija un brāzās pār mums kā ūdens straumes pa Montessori ielu lietus sezonas laikā. Sākās ar plaucēto tomātu recepti, kurus ēdām, tad turpinājās ar iepriekšējo svētdienu ēdienu recepšu atstāstu, tad pārgāja citu recepšu pārstāstījumā, tad savijās ar lielākajiem dzīves piedzīvojumiem (atbrauca dēls, aizbrauca dēls) un kas tika ēsts šajos gadījumos. Tad Kubas ēdienkartes iztirzājums (zaļi banāni, kuri tiek sacepti pirkstu biezās šķēlēs un sasisti bija spilgtākais stāsts, kā arī īpaši ķiplokainā ķiploku mērce). Argentīniešu restorāns Gvadalaharā, kurā gaļa esot tik mīksta, ka varot ar dakšiņu nokniebt, Mehiko restorāns, kam sekoja arī vecpilsētas apraksts un dažu kultūras mantojumu apjūsmošana, bet tad atgriezāmies pie gastronomijas. Ar kliegšanu uz debesīm ar paplēstām rokām: "Cik garšīgi, cik g a a a aršī i i i igi! Ar ekstātiskām vaimanām, nu jau restorānu un ēdienu vārdi bira kā MTV klipā - apmēram viens sekundē, līdz kulmināciju pārtrauca Seša māsu un brāļu dēli, kuri varēja aizvest pa ceļam pārējās viešņas uz mājām, jo vakardienas lietavas noslīcinājušas Tetes mašīnu.
Es uzelpoju, atvadījos un uz karstām pēdām skrēju pierakstīt cik nu spēju atcerēties.