Zaudēju ticību Meksikas birokrātijai - reģistrējam mašīnu

Meksikas birokrātija ir kā rotaļa, kā tauriņu deja. Tu aizej pie lodziņa, kur pasaka kas jādara, iedod lapiņu, aizej pie kopētāja (kā likums pāri ielai vai kvartālam) sakopēt vajadzīgos dokumentus, tad ej pie cita lodziņa (protams, pirms jebkura lodziņa būs rinda ne vienas vien pacietības apmērā), tur pasaka cik jāmaksā un tu ej uz banku maksāt, atgriezies pēc dienas, jo darba laiks visās iestādēs ar lodziņiem ir līdz 14.30, kas nozīmē, ka jau no 13.00 jaunus numuriņus neisniedz. Dažkārt esmu rakstījusi iesniegumu četros eksemplāros, lai tikai nevajadzētu kātot uz kvartāla attālumā atrodošos kopētavu. Citreiz gadās tā, ka tu ienes dokumentus, meitene saka, ka šos nevajag, tos nepieņem, bet pēc nedēļas lūgums tiek atteikts šo trūkstošo dokumentu dēļ. Citreiz paprasa dokumentu, kuru kārto nedēļu, bet tad izrādās, ka tas nav bijis diez ko nepieciešams, nepieciešams ir cits dokuments, kurš kā nevajadzīgs ir atstāts mājās. Un fotogrāfijās ir jāredz ausis, bet uz bankas izraksta nevar būt reklāma, bet pie adreses apstiprinājuma klāt ir jānāk dzīvokļa īpašnieku derīgiem FM3, un tādā garā.

Šodien ar Maiju devāmies izlūkos uz vietējo CSDD. Mērķis - uz Kriša vārda piereģistrēt Puriņu mašīnu. Pirms tam lasīju draudzenes Treisijas seju grāmatā publicētu garu ironijas un rūgtuma pilnu atskaiti kā viņai ir šis process mūsu pilsētā ir prasījis mēnesi. Edgars saka - jāīrē advokāts (samaksā kādam, kas gan dokumentus iesniegt, gan atļaujas dabūt var pa sētas durvīm), es saku - jāaizbrauc apskatīties cik briesmīgi tas ir. Vecajā CSDD (kuru Krišs atceras ar nopūtām) uz loga uzlīmēta lapiņa, ka birojs pārcēlies uz jaunām telpām netālu no Costco. Īsta gaismas pils - atgādina centrāltirgus paviljonu vai prāvu iepirkšanās centru. Milzīgas stāvvietas, slīdošas durvis, ejam iekšā. Nez kā ātri atrodam lodziņu, pieejam (rindas nav), mums paskaidro kādus dokumentus un cik kopijas vajag, tad pie kopētāja (10 soļi, rindas nav), tad atpakaļ pie lodziņa (10 soļi, rindas nav), viņš atklāj, ka vajag uz viena dokumenta uzrakstīt rezolūciju un tad atkal nokopēt 4 eksemplārus, bet Krišam kājas garas - kamēr mēs ar Maiju pie lodziņa, Krišs ir atpakaļ ar kopijām, visi dokumenti iesniegti, lai gaidām pie cita lodziņa un sakām, ka gribam samaksāt par 20. kārtas numuru.
Arī tur tikai pāris cilvēku. Sieviete iekasē Ls 60, pēc īsa mirkļa atgriežas ar jauniem numuriem. Man šķiet, nebija pagājusi pusstunda kopš bikli pabāzām degunus pa CSDD durvīm!

Mums visiem trim acis lielas kā pogas. Maija klusiņām iebāž numurus somā un vēl pirms došanās prom noskaidrojam, kas vajadzīgs, lai pirmdien dotos nokārtot tiesības.

Izrādās, mums trūkst tikai izziņa par asins grupu (tā tiek atzīmēta tiesībās) un teorētiskas zināšanas (apmēram 100 jautājumi, bez bildēm). Bez mācīšanās atbildēju uz 60, 11 kļūdas. Šādu valodu man ne kursos, ne dzīvē nemācīja - neesmu pareizi sapratusi samežģītos jautājumus. Bet tas nav īsti svarīgi - šodien redzēju kā meitenei pie eksāmenu datora pusis gāja talkā un eksaminētājs tik noskatījās. Tad jau manīs.