Naktī pamodos no skaļām tādām kā sniega šļūpēšanas skaņām, ārā uguņoja. Vēl lēcas neielikusi pieskrēju pie balkona loga, un secināju, ka tas nav zibens, lai arī līst. Gaismas stabs pāri ielai ir pārvērties dzirksteļojošā eglītē.
Ieliku kontaktlēcas, bet uguņošana bija rimusi. Tagad viss rajons, cik tālu vien redzams, grima tumsā.
Atgriezos gultā, karstums, smacīgi. Ventilators negriežas. Tikai tad sapratu, ka nodedzis mūsu rajona elektrības transformators.
Vakardien nolikām dzeramā ūdens atvešanu uz rītdienu. Vakar vakarā neatradu lādētāju telefonam, arī to nolēmu pielādēt no rīta. Tomam jādod mašīna, lai brauc uz kāzām, bet tas nav iespējams - mums ir elektriskie vārti, kuri tik labi aizbloķējas, ka nekādi nav atbloķējami. Internets nestrādā.
Ap 11 rītā ieradās brigāde, parosījās, parosījās un pazuda tālumā. Vēl pēc pāris stundām parādījās gaisma. Krīze beidzās.
Vajartā liela daļa elektrības vadu iet pa gaisu. Katrs, kam vajag kaut ko pievienot, nenovienojot veco, piemet vadu pie staba. Tādēļ stabi atgādina eglītes. Ar pirmo lietu tad nu viss, kas var, saiet uz īso. Mūsu vecās mājas priekšā atrodošais stabs tika bojāts vai katrā lietusgāzē.
Lietussezona sākusies. Dārzs priecīgs, bet es biju aizmirsusi, ka šīs sezonas neatņemama sastāvdaļa ir elektrības padeves pārrāvumi.
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru