Ideja, ka dzīve iet gluži kā par spirāli, man nav tukši vārdi. Esmu pārliecināta, ka līdzīgā locī, tikai citā līmenī esmu jau bijusi. Vai esmu ko mācījusies? Noteikti. Vai šīs zināšanas lietoju? Diez vai.
Dzīve un situācijas ir ļoti līdzīgas kā četrus gadus atpakaļ, tikai fonā cits kontinents un citas dekorācijas. Un vēl mūsu virzienā dodas Ilona un Guna, un ir tāds kā deja vu. Vakar noklausījos TED runas kā sevi mainīt uz augšu, šodien izdarīju savu vislielāko ziedojumu savai bijušajai klientei, noskatījos filmu Pī dzīve par cīņu ar sevi.
Es šobrīd esmu cīņā ar sevi, stiprākā kā parasti. Vismaz vienu no apņemšanām īstenoju - strādāt katru darbu kā pēdējo - pavisam mazu un citkārt domājami garlaicīgu darbu nobildēju 120% režīmā. Atpakaļceļā jutos tik uzlādēta, ka skaļā balsī dziedāju līdzi Prāta Vētras diskam. Tagad pavisam droši zinu, ka sevi atdot un ceļā nežēlot ir pilnvērtīgas dzīves atslēga. Es mēģinu savu dzīvi tieši ar šo atslēgu slēgt.
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru