1. jūlijā nofotogrāfēju savas pēdējās kāzas pirms bērna piedzimšanas un konstatēju, ka būtu patiešām izmisusi, ja tās nebūtu pēdējās. 12 stundas darba ar paprāvu punčuku, kas laiku pa laikam nikni spārdās, sevišķi, ja tuvojos tumbām no kurām nāk bezgaumīgs elles troksnis, un kāzu viesiem, kas blakus stāvot rāmi aizsmēķē, bija pasmagi. Bet bildes izcilas - skaista līgava, mīlošs līgavainis un pilnīgi ķerti kāzu viesi, dejas lietū!
Nebija jau tā, ka es atteicu nākamās kāzas, šosezon tādu vairs nav, jāgaida līdz rudenim. Pagaidām sēžu pie bilžu apstrādes un ar saviļņojumu gaidu brīdi, kad vairs nebūs nevienas neapstrādātas kāzu bildes. Es domāju, tā diena sakritīs ar Līgas un viņas ģimenes ierašanos Vajartā, ar ko arī sāksies mūsu rāmais atvaļinājums.
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru