Zivju pārdevējs

Tā kā vakariņās ieaicināta Araseli un Končita, dodamies uz tirgu nopirkt visu nepieciešamo garneļu un vistas curry. Dodos ar 100 peso rokās zivju skārnī. Mūsu ar Santu savaldzinātie zivju pārdevēji nekavējoties pievēršas manai apkalpošanai. Pārējie divdesmit pircēji vien nogroza galvas un pagaida. No noliktavas izskrien pusis, kurš pirmajā iepazīšanās reizē tēloja mēmo, jo neprot angļu valodu. Tagad viņš zina, ka runāju spāniski, tāpēc, pastūmis malā pārējos pārdevējus, paķer maisiņu un, dedzīgi acīs lūkodamies, jautā, ko es gatavošu.

— Garneles ar kokosu un mango.

— Cik daudz ielikt? Kuras?

— Man ir simts peso.

— Tad jau lielās!

— Man ir tikai simts peso. (Rādu.)

— Es TEV ielikšu kilogramu lielo par simts peso. (Liek garneles maisiņā.) Tu esi no Vācijas?

— Nē, tas bija joks. Esmu no Latvijas, bet tādu vietu jau neviens nezina.

— Es apskatīšos, kur ir Latvija. Tu esi ļoti skaista sieviete.

Un pēdējo teikumu viņš pasaka tādā balsī, kurā ir apvienots viss — sajūsma, pielūgsme, cerība un smeldze. Es nesamulstu, saku paldies un dodos kasē samaksāt 100 peso. Kad dodos prom, redzu, ka viņš ir pārskrējis pāri ejai un kādam draugam mani atrāda.

Tāda tā situācija, teiktu Toms.