Lēnām nācām mājās. Strādājām. Klusa diena, teju nekādu darba stresu. Tad gājām saulrietu skatīties. Un tad pēkšņi ne no šā, ne no tā ar asarām apslacīju visus krabjus uz mūsu mola. Krišs mēģināja mierināt, tad metās aizstāvēt, tad sāka lūgties, lai izbeidzu.
Mana vienīgā sūdzība ir, ka esam šeit ļoti vieni, vieni paši savā burvīgajā dārza namā, nav arī vairāk lielās meksikāņu ģimenes. Eh.
Bet, no otras puses, tik vieni nemaz neesam. Mūsu mājas viņā pusē katru dienu uz sienas malas un arī uz mūsu terases sēž iguānu pāris. Pie terases malas ir ķirzaku štābs, bet divi milzu koki, kas apklāj mūsu māju, ir putnu pilni.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru