Krišs domā, ka Kārlis mūs visu laiku vedina uz vārtiem tādēļ, lai aizvedam atpakaļ saulītē, kur palmas šalc un nav jāvelk viena jaka virsū otrai jakai un vēl jāuzliek kapuce: "izskatīsies kā Teletūbijs, tas tik būs vareni!”
Izrādās, ka Līgas dāvātais un nekad nelietotais lietussargs ir ierūsējis un dabūnams vaļā plēšot ar spēku. Kārlis bija sajūsmā par staigājamā jumta konceptu un nebija norunājams noņemt to kad lietus jau sen bija beidzies.
Kopumā mēs jūtamies labi, bet vietuļi, no pasaules nošķirti: mans tālrunis ir sabojājies, interneta nav. Dienas rit ļoti lēni. Ja vēlaties pamēģināt sev atgādināt kā dienas vilkās tad, kad tās vēl varēja ne tikai baudīt, bet arī apnikt, tad šis ir tas veids - mums nav nekādu sakaru vai pārvietošanās ierīču. Es spēlēju klavieres, Krišs zīmē, mēs ejam vannā, mīļojam (Kārļa gadījumā plēšam) kaķi un ēdam našķus (rupjmaizi, plombīra saldējumu, skābu krējumu, pelmeņus, kukurūzas nūjiņas un skābos ķiršus).
Mūsu drēbes ir izmazgātas, bet neizžuvušas, izguļam iekrāto miegu. Mēs esam Rīgā un izsalkuši draugu.
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
1 komentārs:
Lieliski!
Par to, ka esat Latvijā, uzzinu divus mēnešus par vēlu.
Ierakstīt komentāru