ceturtdiena, 2013. gada 13. jūnijs

Grūtnieces pienākumi

Bijusī kaimiņiene Cecīlija, kuras bildei par vardarbību ģimenē reiz pozējām, mūs uzaicināja ciemos, sakot, ka gribot redzēt kā punčuks aug. Cik mīļi, nodomāju. Turklāt apmeklēt veco māju, paēst Cecīlijas gatavotas pusdienas (viņa vienmēr viesus uzņem dārzā, servējot ne mazāk kā trīs pašas gatavotus ēdienus), apskatīties vai jaunā mango raža jau ienākusies, ir pavisam vilinoši.
Uzcepām keksiņus, aplējām ar šokolādes glazūru un braucām ciemā. 

Cecīlija mūs sagaida gleznojamtērpā - tādā kā naktskreklā, kam pa virsu uzvilkts krāsu notašķīts priekšauts. Vispirms sasveicinās ar Krišu, tad nobučo mani. Un tad ķēras pie punčuka raudzīšanas. Esmu pieradusi, ka meksikāņiem patīk noglāstīt grūtnieces vēderu, bet Cecīlija viņu ne tikai noglāsta, bet gluži kā ar roku iemēra. Un tad vēlreiz, un tad vēl vienu reizi. Tad mani pagriež, lai redzētu, kā izskatos no sāna. "Vēders, ir pavisam mazs," viņa teju vai vīlusies nosaka. "Jā, pārāk liels nav, bet šobrīd strauji aug," viņai stāstu. "Tev aug tikai vēders," viņa saka jau priecīgāk. "Pēc pāris mēnešiem Tev būs jau pavisam smuks puncis, turklāt pati būsi tieva," nu jau Cecīlija atkad izskatās pavisam priecīga. Es arī par to nopriecājos. "Tava seja ir tāda kā garāka, stūraināka palikusi!" Atzīstos, ka pirmajos grūtniecības mēnešos nokritos svarā, tāpēc arī seja tāda šaurāka. Par to māksliniece izskatās apmierināta un aicina mūs pie virtuves letes, vārīšot tēju.

Nekādu vakariņu! Apēdam galabilņu saimnieces cepta lazdu riekstu pīrāga atlikuma, ķeramies pie mūsu keksiņiem. Un te saruna ievirzās jaunā gultnē. Izrādās, ka Cecīlija iet uz veidošanas nodarbībām Kvāles upes mākslinieku darbnīcās. Labi padodoties, ļoti patīkot. Izvelk fotogrāfiju, lai parādītu skulptūras sižetu. Tas ir... grūtnieces pliknis! Kā mums patīkot. Ļoti skaists, jāatzīst. Cik žēl, ka viņa esot uzņēmusi tikai no viena rakursa, būtu zinājusi, ka veidos skulptūru, būtu nobildējusi no visām pusēm. Bet kā lai tagad zina, kā mugura izskatās...

Es nezinu, kā tas iespējams, bet pēc mirkļa es dzirdu sevi apsolot pozēt Cecīlijai. Un vēl vairāk - atzīstoties, ka mani vienmēr ir patikušas skulptūras un piesakoties vasarā doties kopā uz veidošanas nodarbībām.

Ar prieku un bailēm gaidu 1. jūliju - dienu, kad nobildēšu savas pēdējās kāzas un būšu brīva teju no visiem darbiem līdz pat bērna piedzimšanai oktobrī. Tas būs garākais laiks bez darba manā dzīvē pēc skolas beigšanas, tāpēc esmu sākusi jau laikus visu ko ieplānot.

Un mani plāni vairojas ne dienām, bet stundām. Jogas nodarbības divas reizes nedēļā, arī peldēšana, garas pastaigas. Jauno vecāku, dzemdību sagatavošanās kursi un nepieciešamāko lietu iepirkšana. Baby shower - bērna sagaidīšanas svētki pirms tas ieradies pasaulē - arī ir svarīga un nopietni plānojama lieta. Portfolio atjaunošana, mājaslapu savešana kārtībā. Fotogrāfiju nodarbību pasniegšana. Jaunu fotoapstrādes triku apgūšana. Spāņu valodas uzlabošana (sevišķi rakstības). Gleznošana blakus vīram uz jumta terases. Nu šim sarakstam pievienojušās arī veidošanas nodarbības. Un...njā, pozēšana Cecīlijas skulptūrai. Haha!

5 komentāri:

Ingrida Grants teica...

Nu pasmējos! Man ar ar to solīšanu tieši tā notiek. Neko neesmu pamanījusi, bet jau esmu apsolījusi. Cerams, ka draugi varēs vismaz skulptūru redzēt!

Silva Vikmane teica...

Atceries, kā Tu mani fotogrāfēji pliku ar Emi vēderā? Tagad Tava kārta pozēt.

Eva Sica teica...

Njā, viss nāk agri vai vēlu atpakaļ.

Ģirts teica...

Vai uz Latviju nav plānā doties? :)

Eva Sica teica...

Ģirt, audzēšu punčuku tepat. Latvijā būsim nākamvasar.