Šodien autobusā izvilku un, lecot pa topēm, pamanījos palasīt Murakami. Kad iekāpj autobusā klauni, spēju ar vienu roku somā sataustīt, un nepārtraucot lasīt, viņiem samaksāt 2 peso, vēlāk par 5 peso nopirkt trīs pakas košļeņu (turpat, autobusā). Dienā saņemu ne mazāk kā 1, šodien 4 fotosesiju tāmju pieprasījumus. Dodoties uz tikšanos ar man nezināmu mārketinga aģentūru, tās direktore jautā vai esmu Eva Šica, esot daudz par mani dzirdējusi, liek sveicināt Tomu.
Ceļā pa Pitijalas ielām uz tās dzīlēs paslēpto pasta ofisu, attapos cienīt savu intuīciju un ignorēt vietējo iedzīvotāju norādes, tā ietaupot sev vairāku kvartālu šķērsošanu pašā tveices sitienā. Pēdējo reizi pie okeāna biju pirms mēneša. Esmu žūrējusi skaistuma konkursu.
Lai ne tikai justos, bet arī sevi sauktu par vajartieti trūkst tikai pata salada (sāļa pēda - tā sauc tos, kas dzimuši Vajartā).
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru