Apstājamies pie upītes un es pieķeru ar acīm meklējam kādu būdiņu kurā dzīvo Zoe vecmāmiņa. Bet nekā.
Pāri upei aiz kalta metāla žoga vīd smalks nams. Satieku Zoe vecmāmiņu - smalku senjoru ar gudrām acīm un žiglām rokām. Protams, pilna māja ciemiņu. Viņa mani pasveicina ar recepeti un kesadijām, es atbildu ar recepti. Zoe vedina kalnā. Ceļš ved gar jaku audzi, gan fazānu un emu būriem, pa labi paliek avakado birzs, pa kreisi - banānu audze, ananasu dārzs, bet ceļš tikai turpinās cauri vecmāmiņas zemēm taisni kalnā.
Kalna galā mājā ar baseinu, diviem stāviem, orhidejām un kolonnām dzīvo dēls ar sievu un vismaz trim bērniem. Batuts, orhidejas, milzu papagaiļu būris. Resnā ar meitu un dēlu apkopj plašumus. Fazāns savu sievu saknābis - gribējis savu, bet vecene - neko, tikai olas perēt. Kādu brīdi nodarbojāmies ar ievainojumu apkopšanu un fazāna lokalizēšanu, tad kāpjam no kalna lejup.
Pagalmā sastopam ciemiņus ar vecmāmiņu pusdienām mizojot nopaļus (ēdamos kaktusus). Vecmāmiņa mūs sagaida ar recepti.
Vēl loks gar vaniļas orhidejām, kur sastopam vectētiņu, kurš aplaista paparžveidīgas palmas un nelielus aronijām līdzīgus krūmiņus, tad sēžamies mašīnā un atstājam Meksikas Alpus.
Šausmīgs kauns, ka bilžu nav. Bija kaut kā neērti bildēt ko vairāk kā orhidejas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru