Finiša taisne

Pēc pēdējām gada kāzām izrādās, ka rītdien ir vēl kāzas un fotosesija. Ak, dievs dod izturēt.

Vai tā var būt nostaļģija?

Daži Vajartas latvieši šogad sūdzējās par Ziemassvētku noskaņas trūkumu. Kā lai tādu dabūn, ja apkārt vien palmas un bērni priecīgi kliedz korāļus? Vajagot baltus un skaistus.

Es gan saskatu divkosību, kuru nespēj noslēpt ne skābēti gurķi, ne pašceptas piparkūkas un rosola bļodas. Šonakt gaisa temperatūra noslīdēja līdz +17 (dienā +27) un lielākā daļa Vajartas latviešu punķojas, klepo, dzer groku, ārstē aukstumpumpas un staigā, ietinušies segās. Sniegu šeit neviens nepārciestu, ticiet man.

Sezonas vidus, gada beigas. Nogurums.

Rindojas dāvanas mūsu servisa pārdevējiem. Rindojas faili foto galerijās. Plakstiņus aizvien spēcīgāk spiež nogurums, bet vēl ir nedēļa aktīvajā kāzu sezonā. Februārī tā atsāksies ar jaunu sparu, bet tagad ir jāiztur līdz decembra beigām. Nāk talkā gan Krišs, gan Guna, un Kriša vecāki. Varu galvot, viss tiks iesniegts laikā.

Dāvanas no dzimtenēm

Francija ir lielisks zīmols, kas Pierre un līdz ar to arī mūsu komandai pievieno vērtību. Par Latviju dzirdējis ir retais, un pēc atbildes saņemšanas no kurienes es esmu, mani klienti visbiežāk pārsviežas uz kādu tēmu, kurā visi labāk orientējas, piemēram, laika prognozi (saulains, protams, bez nokrišņiem).

Costco atradu trifeles no Francijas, kuras Ziemassvētkos dāvināsim sev lojālajām kāzu organizētājām. Lai pārstāvētu abas valstis, vajadzēja vēl piepirkt klāt vodku Stolichnaja, kura pildīta Latvijā. Tā ir vienīgā prece, kura jebkad redzēta Vallartā no Latvijas. Lai nu kā, kāzu organizatorēm dāvanas no manas dzimtenes šogad izpaliks. (Kad gaidāmas šprotes, zefīrs un īsti laba Latvijā ražota šokolāde? Nu, kad?!?)

Viesmīlība

Naktīs, braucot mājās no vēliem darbiem, viesnīcu rajonos autobusu gaida pulki ar baltos apģērbos tērptiem ļaudīm. Viņi visu dienu ir smaidījuši, pasnieguši atspirdzinājumus, klājuši gultas, vārījuši un cepuši, teikuši neskaitāmus "lūdzu" un "paldies". Kāds no viņiem ir staigājis pārģērbts par dinozauru un izklaidējis bērnus, kāds no viņiem ir desmit stundas elles karstumā ir cepis un šmorējis, vēl kāds baltos zābakos un gumijas cimdos nomazgājis tik daudz trauku kā vidēji vecpuisis dzīves laikā. Naktīs viņas izpin no matiem ziedus un noģērbj tautas tērpus, viņi uzvelk klikatas kurpju vietā, un tur nu viņi visi ir - saliedēta ģimene, kas rada iespējamu bezbēdīgu atpūtu tūkstošiem tūristu. Un viņi smaidīs arī rīt no rīta - cits no septiņiem, cits no deviņiem; sešas dienas nedēļā, nerunājot darba laikā pa telefonu, neradot lieku troksni, ievērojot simtiem korporāciju izstrādātus norādījumus, beidzot darbu kad prom devušies pēdējie klienti.

Mūsu līcī ir vairāk kā 250 viesnīcu, tajās nodarbināti tūkstošiem cilvēku. Manās acīs viņi ir varoņi. Es nekad viņus neredzu īgnus un apnikušus. Tā esmu es, kas pieļauj šādu iespējamību, ne viesmīlības nozarē strādājošie.

Subpasaule

Jau četras dienas no 7 rītā līdz 9 vakarā ar trīs stundu garu siestu pavadu fotogrāfējot "viss iekļauts" viesnīcu. Ģimenēm ar bērniem ir paredzētas istabas ar dvielīšiem salocītiem zvēru veidolā un mazs benķītis uz kura pakāpties, lai aizsniegtu izlietni, mantas vannai, bet minibārā piens un cepumi. Meksikas konceptā ir eļļas lampiņa, šūpuļtīkls un kafijas automāts. Dārzā dzīvo iguanas, putni un zivis, skan austrumu mūzika un palapās masē viesus. Vakaros teātrī rāda šovus, alejās atveras tirdziņš, bet otrā stāva bārā ansamblis spēlē Kubas mūziku. Var kāpt mākslīgā klintī, spēlēt minigolfu, trenēies beisbolā vai tenisā, piedalīties talantu šovā vai dzīvoties ar Flinstoniem.
Dzīvo, ēd un dzer cik gribi par Ls 40 no personas diennaktī. Mēs ar Pierre vienojāmies, ka tā ir subpasaule, kurā viss ir, bet nekas nav īsts un līdz galam. Tepat aiz vārtiem ir īsta Meksika, ar restorāniem un ceļojošu cirku, mūziku un salsu naktīs, īstiem tirgiem un notikumiem. Bet apmēram tūkstots cilvēku izvēlas dzīvot īstās pasaules atstāstījumā, kuru ar reālo Vallartu saista tikai okeāns aiz loga.

Kadafi dēls izvēlas mūsu līci

Šo gan vajadzētu izmantot Vajartas reklāmas kampaņai!

Meksikas varas iestādes atmaskojušas Kadafi dēlu (Saadi Gaddafi) un viņa ģimeni par gatavošanos nelegāli iekļūt un dzīvot Meksikā. Plāns esot bijis dzīvot Banderas līcī, kurā ar falsificētiem vārdiem esot jau nopirkts vairāku miljonu vērts īpašums eksluzīvā attīstības projektā.


Krišs domā, ka viņš ir sūtīts Nahui un sapratis to burtiski.

Trīs laimīgi gadi

30. novembra naktī apritēja trīs gadi kopš ieradāmies Meksikā. Esmu ļoti pateicīga sev un savam vīram par mūsu lēmumu, Dievam par saprāta piešķiršanu tik nelielos apjomos, kas ļāva mums darīt un pēc tam domāt. Meksikai esmu pateicīga par mātišķo uzņemšanu un sargāšanu.

Mūsu (maz)pilsētas leģendas

Kāds man zināms fotogrāfs esot žigolo. Viņš pārguļot ar kāzu organizatorēm un līgavām (!!!), lai tikai dabūtu darbu kāzās.

Kāda man zināma 130kg smaga sieviete esot izdarījusi kunģa operāciju. Viņa tagad sverot 65kg (gluži kā es), un esot turpinājusi kristies svarā arī pēc bērna ieņemšanas. Mainījies esot ne tikai izskats, bet arī žesti un balss.

Mūsu ciema man zināmais melnādainais dziedonis pametis ģimeni un piedāvājis roku un sirdi kādai man zināmai tērpu māksliniecei, kurai ar viņu esot tikai platoniska mīla.

Kā jau jūs saprotat, pēc trīs mēnešu ilgas neredzēšanās satiku Poļinu.

Bet tikmēr visā promenādē pilsēta uzsaukusi bezmaksas bezdrāts internetu. Nupat beidzās gourmet festivāls, kuru strauji nomainīs Ziemassvētku histērija. Visur, izņemot mūsu namiņu, ir izrotātas egles.

Odrijas )ne(dienas

"Mammu, viņi mani kaitina!"
Tie viņi esam mēs ar Krišu. Un nelīdz nekāda spēlēšanās un lutināšanās, ne vešana uz smalkām viesnīcām un restorāniem. Lūpa kvadrātā.

Pa ceļam no Four Seasons atradām pievilcīgu pludmales bāru vēlai brokastošanai. 

Slavenais: "Mammu, mani kaitina!"

Stoiskā mamma.

Skaistais koks.

Lūpa kvadrātā.

Tāda maza jubileja

Tieši pirms desmit gadiem Pateicības dienas naktī es lūkojos pa Greyhound autobusa logu kā garām slīd Corpus Christi pilsēta un ļoti, ļoti vēlējos atgriezties Meksikā.

Šorīt es pamodos Four Seasons viesnīcā un saņēmu pirmo apstiprinājumu kāzām Francijā vēl šovasar. Esmu ļoti, ļoti pateicīga.

Xinalani

Latvieši nāk

Šodien ir lielā diena, kad ierodas latvieši. Rozā istabā dzīvos Odrija ar behemotiņu un mammu, blakus mājā - Kriša vecāki, bet aiz stūra - pilna Puriņu māja. Ēdu šprotes un gaidu.

Lielākās kāzas līdz šim

Viņš - pašvaldības jurists, viņa - arhitekte. Pārpratuma dēļ šajā laikā baznīcā bija nozīmētas divas kāzu ceremonijas. Divreiz vairāk viesu, divreiz vairāk fotogrāfu (videogrāfs tikai vēlāk noskaidroja, ka nofilmējis nepareizās kāzas), divreiz vairāk... mūziķu. Līgava kavējās 40min., bet viņas koris ieradās pēc stundas, kad svarīgākās vietas jau bija nospēlējuši uz otrām kāzām aicinātie vijolnieki. 

Pēc mises notika civilā laulību ceremonija jūras krastā (baznīcai nav tiesības slēgt laulības). Laulāja pilsētas mērs.

Tiek parakstīti dokumenti (katrs no jaunlaulātajiem parakstām apmēram septiņas reizes), turklāt parakstiem blakus arī tiek likti īkšķa nospiedumi.

Laulāja pilsētas mērs (pa labi). Viesi bija ieradušies zelta un smilšu krāsas tērpos, daži violetā un sarkanā.

Tik daudz grieztu ziedu es redzējusi nebiju (droši avoti vēsta, ka tām iztērēti Ls 4000). 

Vakariņas 500 viesiem tika servētas 12 minūtēs. Tās gatavoja viens no slavenākajiem Meksikas pavāriem. Mēs mielojāmies ar baltu zivi, kura bija noklāta ar plānām tikko apceptām kartupeļu zvīņām. Garšīgi. Pēc tam ilgi, ilgi uguņoja.

Apbrīnojami bija balles mūziķi no Guanahuato apmēram 20 cilvēku sastāvā. Sāka viņi ar Cosmos cienīgām a capella dziesmu versijām, beidza ar Gipsy Kings rēcieniem. Pa vidu viss ko vien varat iedomāties - saldās balsīs 70to un 80to gadu mūzika, mūsdienu ASV deju grupu repertuārs un arī dažas tautas dziesmas. No deviņiem līdz vieniem naktī ar pāris īsām pauzēm un nepārtrauktu 100% atdevi pasākumam. Iespaidīgi.

Bildes sagatavotas preses vajadzībām. 

Drudzis

Drudzis, īsts drudzis; meksikāņu santehniķis; uzlauzta siena; radu ierašanās pēc nedēļas, nē, piecām dienām, nē, četrām dienām....; Four Seasons fotosesija; dullas līgavas; laimīgas līgavas-miljonāres, reitingi un atsauksmes, cīņa par darbiem Francijā; pusdienās austeres. Apmēram tā no iekšienes izskatās augstās sezonas drudzis.

Samteņu laiks

Pirms desmit gadiem šajā dienā bijām Real de catorce pilsētā. Es mocījos ar pirmo augstumslimību savā dzīvē, bet Krišs atrada brīnišķīgus kapiņus. Šodien visa Meksika smaržo pēc samtenēm, visapkārt cukura galvaskausiņi, krāšņi papīra vaiņagi, ir Visu mirušo diena.

Brokastīs skaista aplidošana

Pēc fotosesijas kādā villā, iegāju tirgū. Iznesīgais señors pievērsa manu uzmanību. Es apsēdos.

Viņš izvēlējās dziesmu, es omleti.

Banda gaida señora izvēli.

Gribot dzirdēt dziesmu par nāvi.

Pēc tās viņš dāvā dziesmu man. Lai izvēloties, kuru.

Lūdzu, lai banda spēlē dziesmu, kuru domā, ka vajadzētu veltīt man. 

Saimniece plaukšķina, solists dejo. Gaidīju saldkaisli sērīgu, bet izrādās traki jautra ir mana dziesma.
Paēdusi omleti devos uz jogas bungalo viesnīcu džungļu vidū (numuriņš ap 250USD naktī). Vajartas centrs par to ir daudz necivilizētāks, man tā šķiet.

Kam tas viss bija vajadzīgs?

Oi. Kamēr Cecīlija Ņujorkā, mūsu māju vajā likstas. Vispirms nomira viņas rudais kaķis Dūms. To apglabāja zem mājas notekas viņas draudzene/uzraudze Tete. To izskaloja Jova pavadošās lietavas, bet apēda nezināmi meža dzīvnieki. Cecīlijas prombūtnē Tetes neciešamās dabas dēļ aizbēga istabene.

Šodien izrādījās, ka visām nelaimēm par kroni plīsusi truba zem mūsu vannasistabas grīdas, nopludinot Cecīlijas guļamistabu kurā pirms tam bija iemitinājušies termīti. Visšausmīgākais šajā stāstā ir tas, ka rīt manu vannasistabu labot ieradīsies ābolītis, kurš jau šodien bijis novērtēt postījumu apjomus un par kuru Krišs bez smaida runāt nespēj. Tātad ieradīsies meistariņš, staigās pa manu guļamistabu, uzlauzīs vannasistabas grīdu, mētās apkārt savas mantas (noteikti dziedot) un neļaus gulēt diendusu. Pēcpusdienā situāciju novērtēt ieradīsies mājas saimnieks, kurš vēl nezina, ka guļamistabu esam izkrāsojuši tumšā tirkīzkrāsā, bet viesistabu - rosa mexicana krāsā.
Kaut līdz radu atbraukšanai viss būtu kārtībā, par ko gan sapņot nozīmētu nerespektēt Meksikā notiekošo lietu kārtību.

Baltā kleita

Mūsu labklājība slēpjas apstāklī, ka amerikāņu līgavas balto kleitu grib vilkt trīs reizes. Vienu reizi apprecoties ASV, vienu - pludmalē ar draugiem, un vēl vienu - vārtoties pa smiltīm un mērcējoties okeānā Trash The Dress fotosesijas laikā.

Vakardienas līgava bija cits gadījums - kleita ar rokām darinātām mežģīnēm šūta ateljē ar itālisku vārdu (eh, neatceros kādu), Dolce Gabbana kurpes, Tiffany gredzens ar vienu lielu un neskaitāmiem maziem briljantiem. Līgavai noīrēts viens smalkas viesnīcas pēdējais stāvs ar terasi un baseinu, līgavainim - pretējā ēkā savs. Pierre čukstēja, ka viņš vēlētos kaut visas mūsu līgavas būtu tik smalkas. No bilžu viedokļa spriežot tas nebūtu labi, jo skaistākās bildes man izdodas no vidusmēra budžeta kāzām ar traki bučīgiem pārīšiem. Šiet viss bija tik elegants un izturēts, ka nebija kur pieķerties. Ja nu vienīgi pateicībai un prestižam ierakstam paradīto darbu sarakstā.

Līgavām un viņas pavadošiem līgavaiņiem

Piecas  minūtes pirms ceremonijas pie baznīcas nav neviena - ne līgavaiņa, ne kāda viesa. Fotogrāfam tas nav nekāds uztraukums, jo zinu, ka ieradīsieties ar pusstundas nokavēšanos, lai turpat pie baznīcas nesteidzīgi ar visiem sasveicinātos un piespraustu pie pogas puķīti. Ir jau labi.

Uz viesu namu jādodas kalnup. Neviens gan neteica, ka ceļā jāšķērso kalnu upe, kāpumi ir mālaini un slideni, bet kritumi - bedraini un akmeņaini. Nabaga Sauļuguns.

Nav nekādas vainas, ja tikšanās sākumā pāris vēlas uztaisīt "vienu smuku bildīti", tad pusstundu nojoņo pa pludmali, bet, kad beidzot varētu nodarboties ar tikšanos, izrādās, ieplānotas vakariņas divatā.

Lūdzu, kāzu sezona, sācies ar atveldzējošām budžetu straumēm. Šī lēnā un nevienmērīgā pilināšana ir jāizbeidz!