Piecas minūtes pirms ceremonijas pie baznīcas nav neviena - ne līgavaiņa, ne kāda viesa. Fotogrāfam tas nav nekāds uztraukums, jo zinu, ka ieradīsieties ar pusstundas nokavēšanos, lai turpat pie baznīcas nesteidzīgi ar visiem sasveicinātos un piespraustu pie pogas puķīti. Ir jau labi.
Uz viesu namu jādodas kalnup. Neviens gan neteica, ka ceļā jāšķērso kalnu upe, kāpumi ir mālaini un slideni, bet kritumi - bedraini un akmeņaini. Nabaga Sauļuguns.
Nav nekādas vainas, ja tikšanās sākumā pāris vēlas uztaisīt "vienu smuku bildīti", tad pusstundu nojoņo pa pludmali, bet, kad beidzot varētu nodarboties ar tikšanos, izrādās, ieplānotas vakariņas divatā.
Lūdzu, kāzu sezona, sācies ar atveldzējošām budžetu straumēm. Šī lēnā un nevienmērīgā pilināšana ir jāizbeidz!
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru