Oi. Kamēr Cecīlija Ņujorkā, mūsu māju vajā likstas. Vispirms nomira viņas rudais kaķis Dūms. To apglabāja zem mājas notekas viņas draudzene/uzraudze Tete. To izskaloja Jova pavadošās lietavas, bet apēda nezināmi meža dzīvnieki. Cecīlijas prombūtnē Tetes neciešamās dabas dēļ aizbēga istabene.
Šodien izrādījās, ka visām nelaimēm par kroni plīsusi truba zem mūsu vannasistabas grīdas, nopludinot Cecīlijas guļamistabu kurā pirms tam bija iemitinājušies termīti. Visšausmīgākais šajā stāstā ir tas, ka rīt manu vannasistabu labot ieradīsies ābolītis, kurš jau šodien bijis novērtēt postījumu apjomus un par kuru Krišs bez smaida runāt nespēj. Tātad ieradīsies meistariņš, staigās pa manu guļamistabu, uzlauzīs vannasistabas grīdu, mētās apkārt savas mantas (noteikti dziedot) un neļaus gulēt diendusu. Pēcpusdienā situāciju novērtēt ieradīsies mājas saimnieks, kurš vēl nezina, ka guļamistabu esam izkrāsojuši tumšā tirkīzkrāsā, bet viesistabu - rosa mexicana krāsā.
Kaut līdz radu atbraukšanai viss būtu kārtībā, par ko gan sapņot nozīmētu nerespektēt Meksikā notiekošo lietu kārtību.
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
1 komentārs:
Man ir aizdomas, ka es pie ne-taa ieraksta noveleju lai veicas :) Lai vai kaa, lai izdodas visu nokartot neskatoties uz Meksikas pastavoso lietu kartibu :)
Ierakstīt komentāru