Naktīs, braucot mājās no vēliem darbiem, viesnīcu rajonos autobusu gaida pulki ar baltos apģērbos tērptiem ļaudīm. Viņi visu dienu ir smaidījuši, pasnieguši atspirdzinājumus, klājuši gultas, vārījuši un cepuši, teikuši neskaitāmus "lūdzu" un "paldies". Kāds no viņiem ir staigājis pārģērbts par dinozauru un izklaidējis bērnus, kāds no viņiem ir desmit stundas elles karstumā ir cepis un šmorējis, vēl kāds baltos zābakos un gumijas cimdos nomazgājis tik daudz trauku kā vidēji vecpuisis dzīves laikā. Naktīs viņas izpin no matiem ziedus un noģērbj tautas tērpus, viņi uzvelk klikatas kurpju vietā, un tur nu viņi visi ir - saliedēta ģimene, kas rada iespējamu bezbēdīgu atpūtu tūkstošiem tūristu. Un viņi smaidīs arī rīt no rīta - cits no septiņiem, cits no deviņiem; sešas dienas nedēļā, nerunājot darba laikā pa telefonu, neradot lieku troksni, ievērojot simtiem korporāciju izstrādātus norādījumus, beidzot darbu kad prom devušies pēdējie klienti.
Mūsu līcī ir vairāk kā 250 viesnīcu, tajās nodarbināti tūkstošiem cilvēku. Manās acīs viņi ir varoņi. Es nekad viņus neredzu īgnus un apnikušus. Tā esmu es, kas pieļauj šādu iespējamību, ne viesmīlības nozarē strādājošie.
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru