Vajartas ikdiena atgriezusies vecajās labajās tūrisma sezonas sliedēs. Tā gan sākas tikai ap 15-30. oktobri, bet šobrīd sāk ierasties atlaižu tīkotāji, kuri vēl iespēs atpūsties divreiz lētāk kā pūļi, kas būs klāt pēc divām nedēļām. Šiem sviestmaižniekiem gan diezko smalki neies, jo pirmo reizi mūsu Vajartas pieredzē sola +36! Un tagad ir +35, kas nozīmē dzīvot bez drēbēm, bez palagiem, un visu laiku svīst.
Piektdien pilsētā ieradās smalko kāzu rīkotāja un mana draudzene no Gvadalaharas Paulīna. Kā vienmēr, ar ļoti īsām kokteiļkleitām, kuras neatkārtojas, neprātīgi augstiem papēžiem klabinādama rinķī, ka žib vien. Te tiekamies ar Dulce Rosa īpašniekiem visvisvissmalkākajā pilsētas restorānā (iedomājieties, ja jūs gribētu nolīgt kāds kam uzvārdā Snickers!), te ar citu pāri, degustējam verdošu zupu no izgrebta ķirbja, kuru pārlej pāri langustam, grauzdētas sēkliņas ar trim pilieniem dažādu mērču uz melna tēsta akmens un tādā garā. Dodamies smalkās vakariņās, pieklājīgās brokastīs, pusdienās kondicionētā restorānā. Beidzot atguļos tumšzilā dzesētā baseinā, nokususi no visām tikšanām, piemiedzu acis... palmas.... saule...
Mana kāzu sezona sāksies sestdien. Divas stundas baznīcā, bet tad jau darbi uzņems apgriezienus, un visi nākamie trīs mēneši būs vienās kāzās.
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
1 komentārs:
Tas kaut kas vienreizeejs- zupa no kirbja. Shitais bus japamegina :-)
Ierakstīt komentāru