Tu esi mana Guna

Esmu atgriezusies no visskaistākajām kāzām manā dzīvē.
Līgavainis līgavu sagaidīja kādā nomaļā lauku baznīcā. Šķindinot zvaniņu pa priekšu līgavai nāca viņu sprogu galva - meitiņa. Tuvākie radinieki iegrimuši puķu pušķos centās aizturēt asaras. Cauri priedēm baznīcā ielauzās saule, mirdzēja simtiem sveču un sākās ceremonija.

Vēlāk apbārstīti ar rīsiem un rožlapiņām, apsveikti un nofotogrāfēti viņi sēdās Alekseja vadītā žigulī. Izpušķotie zābaki uz meža ceļa vēstīja nevis par goda vārtiem, bet par pikniku noriņā divatā. Līgava zem saulessarga zābakos un pledā izskatījās kā meža feja. Radio skanēja Noras Bumbieres balss. Mēs atstājām jaunlaulātos divatā.

Pēc brīža viņi pievienojās kāzu viesiem un dejoja pie līgavaiņa brāļa uz akardeona spēlētas dziesmas no filmas Amēlija. Pāris pēc pāra lēnām griezās viņiem līdzi. Sprogu galva, protams, tētim uz pleciem.

Aiz mājas zem ābelēm sarīkotiem dīvāniem un plediem notika pikniks. Līgavaiņa tēvs rīkojās ap lenšu magnetafonu, līgavaiņa mamma un brāļa sieva ar māsu ap garaiņiem un katliem.

Līgavainis vizināja līgavu laivā pa dīķi līdz apstājās pretējā krastā. Garajā zālē viņiem pievienojās brālis ar ģitāru un līgavainis dziedāja savai sievai: "Guna, tu esi mana Guna."

Pēc saldumu galda notiesāšanas saģērbāmies silti un devāmies uz jūrmalu. Laiciņš vijās kā zīda lakats. Debesis bija gaiši zilas un rozā, mūsu gaisā palaistie lukturi bija spilgti zili un rozā. Turpat pludmalē uz metāla mežģīņu galda, starp lāpām un svecēm tika sagriezta kāzu torte. Notverts līgavas pušķis, līdz meita palūdza opā un aizmiga.

Naktī dārzs pārvērtās brīvdabas kinoteātrī, daži sildījās virtuvē. Un visiem bija skaidrs, ka ir pieredzējuši visbrīnšķīgākās kāzas. Un esmu tik laimīga, ka tās bija manas māsas kāzas.