Mājās

Mehiko lidostā šķita, ka pasaule nostājusies pret maniem plāniem mājās atlidot vēl šonakt: migrācija gribēja tuvāk iepazīties ar maniem dokumentiem, soma atslīdēja pēdējā, muitas dokumenti bija jāpārraksta, bet autobuss uz otro termināli nenāca labas 10 minūtes.
Vajadzēja vien braukt ar gaisa tramvaju, domāju, stāvot uz ielas neapzīmētā autobusa pieturā (te tiešām ir pietura? paguvu pajautāt pāris reizes), bet mantu stūmējam bija slinkums stumties uz otro stāvu un vēl pāri tiltiņam uz tramvaja pieturu. Viņš pārliecinoši stāstīja, ka gaisa tramvajs nupat aizgāja, bet autobuss tikai nāks. Bija palikusi stunda līdz reisam, kad autobuss uzbrauca kalnā, un skatam pavērās nebeidzama blīva bremžu lampiņu virtene - sastrēgums līdz otrajam terminālim. Teju apraudājos. Blakus kliedza amerikā audzināta trīsgadniece, kurai mamma sejā mēģināja iestūķēt frī kartupelīšus un nagetus vienlaikus, manai somai notrūkuši visi rokturi, nāk miegs, viss sāp.
Bija 50 minūtes līdz reisam, kad autobuss mani izvēma otrā termināla nezināmā galā. Nekādu norāžu. Izsaucu ratiņu stūmēju, tas izrādījās attapīgs vecs vīrs - zināja tuvāko online reģistrācijas vietu, kurā mani reģistrēja lidojumam. Lidojums kavējās 40 minūtes - vēl desmit minūtes pirms izlidošanas tablo rinda vēstīja, ka lidojums būs laikā, bet koridors uz kuru iet vēl nav piešķirts. Galu galā piešķīra 70. izeju - diemžēl to izeju, kādas dabā neeksistē. Gudri ļaudis teica, ka jāstāv pie 69. izejas, jo tā esot tā pati 70. "Esperamos a Eva Sica!" teica balss mikrofonā. Es sēdēju runātājai tieši pretī, izrādās viss Vallartas reiss jau bija klusiņām pa 69. izeju izlavījies un sasēdies vismazākajā reaktīvajā lidmašīnā kādā esmu vien braukusi.
Pēc divām stundām Krišs nodzina ūsas.
Uz galda mani gaida milzīgs šķīvis ar svaigiem avakado, quesadillas, olām un kafiju manā mīļajā tasītē.