Lietus sezona sāksies tikai pēc mēneša, bet vakarā sarietēja debesis, un ap kādiem četriem sākās. Milzīga izmēra zibeņu tīkli, spērieni, grāvieni, visapkārt tumšs. Mana tikšanās ar advokātu nolikta 19.30 netālu aiz Čapultepeku meža (mūsu kartē ar vairāk nekā 100 mazajām kartēm tā ir blakus karte mūsu rajona kartei). Pavisam tuvu, spriež Krišs. Ar metro braukt nav jēgas — trīs pārsēšanās un tāpat jāņem taksometrs; ir negaiss, līst, brauksim no mājām ar taksometru.
Šoferis, dzirdot mūsu nosaukto adresi, nostenas. Tikai pēc 2h, ko pavadām viņa mašīnā, es sāku saprast, ko nozīmē braukt pa avēniju Reforma negaisa laikā šajā pilsētā, kurai, šķiet, nav robežu. Tā pa īstam sāk līt tikai 21.45, kad iznākam no tikšanās ar advokātu. Ielecam vienā autobusā, tad metro (pārpildīts šajā stundā), tad otrā metro (tā spiežamies, ka salaužam durvis), tad trešajā metro. Blakus rajonā Alises draugs spēlē elektroniskā džeza koncertu. Bārs gluži kā no Deivida Linča filmām: sarkana samta dīvāni, viss tāds svinīgi noskrutis. Mūzika ir lieliska, bet galva bīstami smagi balstās pret Kriša plecu, acis līp ciet. Kad pusdivos naktī ierodamies mājās, jūtos kā jau pēc pirmās balles lielpilsētā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru