Lidostā ievērojām vēl kādu puisi, kurš tāpat kā mēs jau stundu knosījās pie starptautisko lidojumu durvīm. Tas izrādījās Alises draugs Luiss, kurš dzīvo pāris kvartālus no Sokalo. Pie viņa devāmies nolikt Alises mantas (ar taksometru, kas tika noķerts ārpus lidostas teritorijas — salīdzinājumam 50, nevis 180 peso, kā prasa licencētie lidostas taksometri).
Luiss ierosināja doties uz džeza klubu, kurā tovakar spēlēja viens no izcilākajiem Meksikas ģitāristiem. Klubs atrodas bijušajā Meksikas bankas ēkā, to rotā seifi un sarkani samta aizkari. Visi krēsli un prožektori pagriezti nelielas skatuves virzienā. Publika aizturētu elpu gluži vai sakampj katru noti, kura nāk no ārkārtīgi skaistas kakla līnijas, smalka profila un niansētas, virtuozas balss īpašnieces krūtīm. Skaistākais džeza koncerts, kādu esmu dzirdējusi. Turklāt meksikāņi prot klausīties tā, ka mūziķis jūtas pagodināts un aizkustināts vienlaikus.
Pēc koncerta dodamies meklēt ko ēdamu. Luiss mūs ved Mehiko tūristu atrakcijas — Mariači laukuma virzienā. Iepriekš ne reizi tur neesam bijuši. Par Mariači laukuma tuvošanos var spriest pēc aizvien kuplāka mariači skaita, kuri ielas malās gluži kā tādas ielasmeitas mēģina apstādināt mašīnas. Mariači laukums mazs, bet iespaidīgs: ap divsimt mariači — gan pa vienam, gan pa četriem, pat veseli orķestri — mēģina atrast klientus. Spēlē un dzied visi tie, kuri nav aizmiguši; kuri ir aizmiguši, tie guļ turpat, laukuma vidū. Aiz laukuma atrodas liela telts, kurā pat šajā nakts stundā strādā neskaitāmas "siles" — tako virtuves. Paēdam, izdzeram pa alum, ilgi ķeram taksi un braucam mājās. Pa ceļam arī redzam īstas ielasmeitas — tikai dažus kvartālus no mūsu mājām visa iela stāv ģērbta īsos svārkos un blondās parūkās.
Aizmiegam četros — 12.oo pēc Latvijas laika —, pamostamies pēc piecām stundām un atkal dodamies satikt Alisi un Luisu. Paēdam brokastis, apskatām galveno pasta ēku un tad dodamies dzert pulki uz Luisam zināmu tradicionālu pulkes dzertuvi. Luiss mums ir parādījis vēl vienu Mehiko dimensiju — viņam blakus Mehiko ir kļuvusi vēl pārsteidzošāka, ja tas vien vispār ir iespējams.
Pēc pulkes apskatām Deivida Lašapela (David LaChapelle) fotoizstādi, apmeklējam zilo flīzīšu namiņa kafejnīcu. Un tā nu divu dienu laikā esam saņēmuši augstvērtīgas kultūras trieciendevu, turklāt Krišs staro no Alises klātbūtnes vien.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru