Pirmajā gadā uz saulrietu mēs devāmies katru vakaru. Ūdens šļaksti un krāsu gammas straujā maiņa mani nomierināja un piepildīja. Katru vakaru kā zosis ar pāris aliņiem šķērsojām lielo šoseju, lai atcerētos kādēļ esam šeit.
Šovakar sēdāmies sauļugunī un devāmies uz Zelta pludmali. Sēdējām un skatījāmies kā nekas nav mainījies - zvejnieki met tīklus, pārīši bučojas, tantes apspīlētos treniņtērpos skrien un Pitillal upe izrāvusi plašu muti pa kuru mutuļodama nesas jūrā.
Klusībā pārliku visu, kas pēdējā laikā tirda - mans jaunais Cecīlijas vecais kaķis, kurš neēd, bet kuram zem kakla siksnas atklājās nobrāzumi un iekaisumi; Poļinas dēls, kurš dažu minūšu laikā spēj izsist lampu, valkāt kaķi aiz astes un brist Kriša tenisa kārtu; mana banānu raža, kura neienācās tik daudz kā varēja (kas tie par kaitēkļiem, kas viņus apēda?), par savu diētu un izturību; par darījumiem un radošo piepildījumu; par tiem, kas slimo; par tiem, kas ļoti strādā; par draugiem Latvijā un Mehiko (uz kuru dosimies nākamnedēļ lielpilsētas brīvdienās).
Pēdējo reizi pie jūras saulrietu skatīties iespējams bijām ar Edvīnu un Irmu, iespējams, pirms apmēram 5 mēnešiem.
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
1 komentārs:
Sveicieni vaarda dienaa! To jau arii laikam pie jums nesvin?
z.a.r.p.
Ierakstīt komentāru