Nav jau diez ko

Izrādās, ka kaķim uz klīniku nav jābrauc pakaļ. Ir pieņemts lēmums viņu nošpricēt. "Kaķis ir vājš, viņam nav spēka pretoties, viņš turpina vemt un neēd", man mīksti klausulē vēstīja dakteris. Ja cilvēkam nav spēka pretoties un viņš cieš, to sauc par eitanāziju, un līdz tam tik viegli gan nenonāk.
Bet te - telefona saruna ar kādu, kas kaķi nav atvedis, bet konsultējas ar kādu, kam kaķis it kā pieder, un tā pati ārsta balss, kas vakar teica, ka kaķim ir plašas izredzes izķepuroties, vēsta, ka humānu apsvērumu dēļ to iemidzinās. Un mani mulsina pašas priekšnojautas - tajā vakarā, kad Cecīlija uzticēja mums savu Dumu man gribējās teikt, "Vai tu neredzi, ka viņu pamet vēlme dzīvot?"

Vakar kādam manam zobam izrāva nervu. Pusotru stundu gulēju ar atvērtu muti, nozāļotu vaigu, kamēr ārsts ar izveicīgām rokām rosījās kašņādams zobu, pāri maskai pa reizei pašķielēdams man acīs. Ļoti patīkams gvadalaharietis, zina trīs Baltijas valstis un slavē manu spāņu valodu, kas gan ir vecs triks.

Otrs ārsts, kuram esmu uzticējusi savas ieilgušās vēdera problēmas, man raksta vēstules. Vai esmu bijusi uz aptieku un vai izpildu viņa norādījumus. "Neizpildu viss", atbildēju vakar, viņš man atpakaļ - "vajag gan, jo tās ir jādzer tikai divas dienas un palīdz imūnsistēmas nostiprināšanai." Elektrolītus (saldu sālsūdeni ar apelsīnu garšu) ir riebīgi dzert, daudz labāk dzert ir glāzi vīna ar puslaima sulas un daudz ledus, ko, kā jau jūs nojaušat, es šobrīd arī daru.

Kaķa žēl.