Atzīstos, Rīgā dzīvojot laiku pa laikam ķēros pie kādas pašpalīdzības grāmatas. Gadā apmēram vienas. Kad visi striķi trūka, likos gultā un lasīju - kreatīvā domāšana, padomi katrai dienai, kristīgais līderisms, atkarības un ebreju padomi uzņēmējdarbības domāšanā ir visšpāsīgākie piemēri, kas nāk prātā. Nevar teikt, ka nepalīdzēja, bet vairāk atmiņā ir sājā pēcgarša un nojauta, ka esmu nolaidusies zemāk kā pašcieņa ļauj.
Kad ierados Meksikā, dzīve sagriezās tiktāl ar kājām gaisā, ka neviena pašpalīdzības grāmata netiktu līdzi. Biju ārpus komforta zonas, un ātri atklāju jaunu pasauli, kurā mācīties var no katras nodzīvotas dienas.
Nesen konstatēju, ka esmu atpakaļ komforta zonā. Ka vairāk varu mācīties no citu, nevis savas pieredzes. Stundām un dienām apstrādājot bildes klausos www.ted.com.
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
1 komentārs:
Jaa, es ari esmu atpakal komforta zonaa un nevarot saprast, tas uz labu, vai kaa, sobrid lasu Tibetas medicinu, ka noskaidrojas, man jaed kaudzem muskatrieksti.
Ierakstīt komentāru