Vakar ar Maiju Costco eksperimentālā kārtā nopirkām vēl vienu brīnumlīdzekli visu pretknišļu klāstā kas jau mums bija, kā piemēram sveces, smēres, pūšamie un ēteriskās eļļas, ka arī profesionāls indētājs reizi mēnesī.
Dranķītis izskatās pēc maza mikrofona, kuru iesprauž rozetē, tad tas mirgo ar zilu uguni un aizbaida ar gaismu un skaņu visu dzīvu radību, izņemot mūs. Un tiešām - visi ir prom! Skudras un knišļi, diemžēl arī caurspīdīgās ķirzakas. Eh.
Bet nekož!
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
2 komentāri:
citi dzeļ, bet citi kož
Dzeļ un kož atkal. Pēc vienas dienas visi iepriekš novērotie mošķi bija atpakaļ, un nu viss atgriezies vecajās sliedēs. Vai patiešām bija nepieciešama tikai viena diena, lai pielāgotos? Vai viena bezmošķu diena bija mūsu sakairinātās iztēles auglis?
Ierakstīt komentāru