Vakar pārbaudījām visas slēptuves un konstatējām, ka skaidrā nauda ir beigusies. Mums abiem ir pa Meksikas kontam. Mēģinājām piekļūt internerbankām, tas neizdevās. Devāmies uz bankomātu, kas rādīja dīvainus paziņojumus. Peninsula abas nepieciešamās bankas ir blakus. Nolēmām laiku īsinot viens otram doties līdzi.
13.20-14.50 Mana banka.
Piešķirtā darbiniece runā pa telefonu vairāk kā desmit minūtes, ar pirkstu norādot man lūdz pagaidīt. Krišs atrod reklāmas žurnālā kur atrodas Nahui (The life you always imagined, the place you always dreamed...). Izrādās, tuvu.
Darbiniecei paskaidroju savu vajadzību - gribu jaunu karti ar ko var norēķināties internetā un lai man parāda kā iekļūt internetbankā.
Pirmais - jaunā karte. Nav iespējams šim pašam kontam piešķirt vēl vienu karti, jāatver jauns konts. Tas paņem laiku, jo sistēma negrib saprast manu adresi, meitene zvana savai priekšniecei uz citu bankas filiāli, tajā laikā pie viņas atrodas Poļina. Poļina atsūta īsziņu kurā norāda uz sakritību.
Beidzot kilograms papīru ir izdrukāti, iedota jauna karte.
Nākamais jautājums - internetbanka. Internetbankā varot iekļūt ar manas debitkartes numuru. Tā kā divas reizes karti esmu pazaudējusi, bet katra jaunā karte nav piesaistīta internetbankai, jo neesmu to pajautājusi, tad neviena no kartēm vairs nedarbojas. Internetbanka tādēļ esot nobloķējusies, bet atbloķēt neizdodas, jo internetbanka negrib akceptēt nevienu no karšu numuriem. Norādu, ka, neskatoties uz to, katru mēnesi no mana konta tiek noņemti Ls 1.20 par pakalpojumu. Nogurusī meitene (katra darbība paņem vismaz 30sek, jo sistēma ir lēna, briesmīga paskata logi) man piedāvā atteikties no internetbankas vispār. Ar prieku piekrītu.
Parakstu grēdu ar papīriem, palūdzu konta izrakstu. Konta izraksts maksā Ls 1.20, bet to nevaru apskatīties pati, jo nav jau internetbankas. Beidzot priecīgi atvados un palūdzu, lai iedodod manu konta numuru. Man iedod trīs jaunā konta numurus (pēc centīgas meklēšanas un dažādu kodu daļu kopēšanas no citiem līgumiem) - vienu bankas iekšējo kontu, otru Meksikas starpbanku pārskaitījumiem saprotamu kontu un vienu starptautiskiem pārskaitījumiem.
14.50-15.26 Kriša banka
Piešķirtā darbiniece nervozi, teju histēriski runā pa telefonu, lūdz pārzvanīt uz savu mobilo telefonu pēc 15min. Viņas sarunu biedrs grib, lai viņa nekavējoties pārskaita Ls 20, viņa skaidro, ka nevar, saruna pāraug apspiestā strīdā. Ar trīcošām rokām viņa nomet klausuli un ar izklīdušu skatienu jautā, kā lai mums palīdz.
Mums vajadzīga karte, ar kuru var maksāt internetā un parādīt kā iekļūst internetbankā - neliela izmēra štrunts, kurš ražo cipariņus, Krišam iedots jau pagājušo reizi kā arī parole, kas nedarbojas.
Darbiniece nevar ieiet sistēmā, jo aizmirsusi savu paroli. Lai atjaunotu paroli, sistēma lūdz viņas meitas vārdu, kuru arī mēs tagad zinām. Darbiniece paņem Kriša pasi un aiziet pie kases lodziņiem kādam palūgt lai nokopē. Atpakaļceļā viņa satiek draugu ar kuru kādu laiku zālē runājas (es to zinu, jo gāju iedot Irmai mašīnas atslēgas), atgriežoties viņa ir smaidīgāka, bet tad attopas, ka aizmirsusi kopiju. Dodas atkaļ uz zāli, kur paliek mierinot kādu kliedzošu amerikānieti, kurai bankomāts nav izdrukājis darījuma čeku. Gaidām.
Darbiniece atgriežas, sākam lauzt internetbanku ar iepriekš iedotajām parolēm. Nekā. Iepriekšējās paroles nedarbojas, banka bloķēta. Darbiniece atbloķēt nevar, jāzvana uz Mehiko. Krišs zvana, internetbanku atbloķē. Tagad Krišam jāizvēlas savs lietotājvārds, parole, dzīvnieks no attēlu galerijas (viņš izvēlas krupi) un visbeidzot jāievada cipars, kuru ražo mazais priekšmets. Internetbankā tiekam, kas par laimi.
Kamēr Krišs joprojām runā pa telefonu ar internetbankas guru Mehiko, uz mobilo darbiniecei piezvana onkulis. Viņa stāsta, ka viņas māte ir slima Gvanahuato, bet viņa nekur aizbraukt nevar, māsai Leonā ir jāpieskata viņu ģimenes restorāns, viņa arī nevar. Onkulis neko nesaprot, viņa pažēlojas, ka varētu gribēt labāku ģimeni. Viņa apjautājas, vai Latvija ir tuvu Itālijai, un, nometot klausuli, nolādējas stronzo.
Tad ar Kriša veco karti un darbinieci dodamies uz bankomātu. Izrādās pēc kartes saņemšanas tā bija jāaktivizē. Aktivizēšana nozīmē bankas iedotā PIN aizstāšanu ar jaunu. Viņi ātri aktivizē veco karti un dodas atpakaļ, lai pasūtītu jaunu karti.
Šajā bankā vienam kontam var būt divas kartes. Meitene valšķīgi iesaka otru karti atdot man. Kad esam tikuši jau līdz kartes pieprasījuma ievadīšanai sistēmā, meitene atkal aizmirsusi pirms pusstundas sevis atjaunoto sistēmas paroli un lādējoties to nomaina. Drošības jautājums joprojām ir meitas vārds, kuru zinām arī mēs.
Pirms atvadīšanās viņa valsirdīgi atzīst, ka ienīst datorus.
Ir pagājušas divas stundas un sešas minūtes. Ai.
3 komentāri:
Lūk, tā ir cena, kas jāmaksā, ja grib dzīvot paradīzes pludmalēs! :)
Nav nemaz tik dārga cena, hmm. Kā ir lielpilsētā? Tas pats?
Man arī liekas, ka pavisam nav dārgi :)))) Lielpilsētā gandrīz kā Eiropā, katru reizi eju un brīnos, ka tik ātri un laipni, un pa telefonu neviens vēl nav atļāvies runāt :)
Ierakstīt komentāru