Tie pēdējie būs tie pirmie

Skrējiena aplis ap upi - 2500m

Mans staltais brālis izrādās no rītiem skrien. Arī es teorētiski biju apcerējusi cik skaists varētu būt tāds rīta skrējiens, ja vien būtu kur, ar ko un kad skriet. Vakarnakt pie toršu šķīvja nelīdzēja ne tielēšanās, ne koķetēšana ar ātrās palīdzības piesaukšanu. Toms mani tik nopietni uzaicināja skriet, ka uzliku modinātāju.

Astoņos ir stipri dzestrs, no vārtiņiem izbizo Guna. Toma harizma ir arī Danielu pamodinājusi; tā nu skrējēji esam četri.

Ēnainais un gleznainais dižās Pitillal upes labais krasts ir gribas pirmais pārbaudījums. Toms un Guna izraujas, Daniels ļekato nopakaļ. Vēl metrus 25 aiz visiem, tenisa svārciņus plivinot, virzos arī es. Pie tilta komanda izrāda saliedētību un, uz vietas skrienot, pagaida. Kad pārskrienam pāri upītei, aina mainās - skriešana ir modē. Tipina resnīši, daudzi iet, pārsvarā meksikāņu dāmas pēc 45, ar biezām jakām un garajām biksēm.

Labajā krastā sāku skaidri atcerēties skolas krosos iepazīto duršanu sānā un, tāpat kā toreiz, kad neviens neskatās, eju. Te pēkšņi caur ceriem ieraugu mājas siluetu, nenoturos un nokāpju upē. Apkārt kā pasakā - vīteņi un putni. Noauju kājas un pābrienu to, kas palicis no lietus sezonā spēcīgās, bet tagad izžuvušās straumes. Pavisam tuvu sastapos ar kāda milzu putna mazuli - augumā man pāri celim, bet tāds pelēks un vēl nestabils, izskatās pēc dzērves.

Toms jau lūkojas no sava balkona un māj ar rokām. Es metos žiperīgā riksī, lai pirmā finiša video būtu varonīgs. Vēl attopos uzsaukt: "Guna otro apli neskrēja?"

Atpakaļceļā mani satika un ar cieņu sveicināja: Francisko (dārznieks), vairāki nezināmi ceļa labotāji un pāris kaimiņi. Graciela bija jau tenisa laukumā, mūsu varoņdarbu neredzēja. 


Kad pārskrēju mājās, mani sagaidīja Toma sūtīta ziņa Skype: