Graciela jau kopš mūsu pirmajiem kuslajiem soļiem tenisa laukumā kala plānus par sacensībām, kopējiem vakariem un sportistu draudzību. Pirms nedēļas tika izdalīta lapiņa no vienas vietas ar lielajiem burtiem aprakstīta, ka šosestdien jābūt klubā ap 9.30, lai piedalītos sallo.
Mēs, protams, visam piekrītam un nepretojamies. Gracielu mīlam un darīsim visu, pat tad, ja viņa grib sallo. Mazliet samiegojušies, mājas drēbēs vērām kluba durvis un sapratām, ka esam kļūdījušies. Visapkārt mīdījās sportisti ar lepni saslietām raketēm. Graciela saskrullētiem matiem, uzkrāsojusies, labākajā sporta tērpā - tik saposta, ka ne acu atraut. Par mūsu ierašanos viņa drīzāk bija sāpināta kā priecīga. Viņa uzsvēra, ka šodien sarunāts sallo, un, ka ja mēs nevaram, viņa mums vietu atstāšot. Mēs patiešām nevarējām - man un Tomam pēc pāris stundām uz kāzām jāizbrauc.
Kad pārnācām mājās, metāmies uz vannasistabu, lai pa logu redzētu, kas tad īsti ir sallo. Sporta laukumā visi rindās sastājušies, Graciela kliedz uno, dos, uno, dos....!!! Izskatās pēc parādes mēģinājuma. Tagad prātojam kā lai Gracielu atrunā no mūsu iesaukšanas ierindā. Krišs lepojas, ka pat no armijas ir pratis izvairīties, bet es domāju, ka no Gracielas nagiem viņš neizspruks un attapsies raketi pacēlies maršējam pa tenisa laukumu.
Savā starpā saziņai esam ieviesuši rācijas. Lai arī teju visi kanāli aizņemti (viesnīcās un visās sabiedriskajās vietās personāls lieto rācijas) un ik pa laikam kāds arī mūsu kanālā ieblandās, neko neraizējamies. Runājam tīrā latviešu valodā un jūtamies it kā lietotu sev vien zināmu kodu.
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru