Vakar no rīta visi ceļotāji salēca laivā un devās uz paradīzes pludmalēm, tikai mēs divi palikām mājās. Skatījos kā saules stari met slīpas svītras uz manas zilās guļamistabas sienām, uz pretgaismā putnu pilnajiem koka zariem, sasmaržoju Cecīlijas brokastis un skaidri atcerējos kādēļ dzīvoju šeit.
Vēlāk atbrauca Pierre un saņēmu jauno rezervāciju sarakstu, esmu priecīga. Jo tālāk uz gada otru pusi, jo dārgākas kāzas, savukārt pavasarī mazas un daudz. Vasarā tukšums kā vienmēr, bet lietus sezonā tāpat strādāt ir teju neiespējami.
Tagad aunu kājas uz tenisu. Mana Meksikas dzīves rutīna ir tik mana un tik laba.
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru