Visneizsīkstošākais resurss

Odrija dienu sāk ar manis skraidināšanu ap kolonnu, turpinājumā - Plasma Car darbināšana, kam seko viļņu jāšana pludmalē, karājoties pieaugušā rokās vai arī baseina iekarošana peldrinķī, tad atkal  Plasma Car, pa starpām izmēģinot spēka paņēmienus uz tuvākajiem radiniekiem līdz beigās iemieg šūpuļtīklā.

Rīta skraidināšana ap kolonnu.

Kā trāpīgi rakstīts Plasma Car instrukcijā, šis auto izmanto visneizsīkstošāko resursu pasaulē - bērnu enerģiju.

Sūtījums pienācis

Paldies, mammu! Šodien saņēmām Tavu Ziemassvētku apsveikumu un šāgada magnētisko kaķīšu kalendāru, kuram izplēsu pirmos divus mēnešus, atzīmēju kāzas un jau pieliku pie ledusskapja. Šonakt Latvijā laiku pagriež par stundu atpakaļ, kas salīdzinoši ir nieks, jo vēstules izsūtīšanas brīdī Liepājas pasta nodaļa ir pagriezusi kalendāru par gadu atpakaļ.

Loča māja

Izrādās, ir iespējams atrast īpaši piemērotu māju lielai latviešu ģimenei vienas dienas laikā. Ja nebūtu tik ļoti liela, arī es gribētu tādā dzīvot. Jūsu uzmanībai - loča māja mūsu ielā!
Stāsts - šī ir tikko uzcelta māja uz Montessori ielas. To ir uzbūvējis ostas locis, bet tad pārcelts uz Manzanillo. Šī māja celta pašam un meitai, Marijai Fernandai. Meitai ir 14 gadu, tātad viņa vēl pagaidām viena nevar tur dzīvot. Gribējis pārdot, nav izdevies, tagad grib izīrēt.

Mājā ir:
pirmajā stāvā - kamīnzāle bez kamīna, ēdamgals, virtuve, tualete, terase ap māju un autostāvvieta.

Otrajā stāvā - divas bērnu guļamistabas, aukles istaba, meistaru guļamistaba ar savu vannas istabu un vēl viena vannas istaba bērniem un auklei.

Trešajā stāvā - mednieku zāle, tai pieguloša tualete un mazgājamā telpa, milzu terase un maza terasīte. Apkārt mango un mango.

Apskatiet Edvīna bildes ar maniem komentāriem!

Mums jautā, mēs atbildam

Vēstule no līgavas:
Paldies par disku un linku kāzu bildēm! Jūs esat paveikuši brīnišķīgu darbu... (seko komplimenti un pieklājības frāzes)....
Es vēlējos tikai pajautāt kādas ir tālākās darbības ar šīm bildēm?

Atbilde:
Pieklājības frāzes.
Drukājiet, izsūtiet, baudiet!

Vēstule no līgavaiņa (gara):
Pieklājības frāzes, uzslavas.
...kā arī es pamanīju, ka trūkst dažas bildes kā piemēram kur Vale (līgava) man urbina degunu un...

Atbilde:
Pielikumā nosūtam trūkstošās bildes (pielikumā bildes, kur puisis iebāzis pirkstu degunā un pēc tam ar pirkstu sniedzas pie līgavas sejas).
Vai jūs vēlētos lai mēs šīs bildes arī pievienojam publiskajai galerijai?

Pagaidām līgavaiņa atbilde nav saņemta.

Starp citu, Vajartā ir parādījies fotogrāfs-spoks. Viņa mājaslapa sastāv no citu fotogrāfu un videogrāfu darbiem, bet viņš uzstāj, ka tie ir viņa un neatzīstas pat tad kad tiek konfrontēts ar darbu autoru un faktu, ka Vajartā nav attēlos redzamās viesnīcas.

Maiņa

Kamēr mēs, noguruši un saules pilni pēc pavadītas dienas San Pančo pludmalēs, internetā sēžam, kaut kur augstu virs Atlantijas okeāna šim kontinentam sveiki saka Žubis. Iespējams viņas ceļi debesīs krustojas ar Irmu un viņas ģimeni, kuri rītdien kājas mērks Klusajā okeānā tieši Irmas dzimšanas dienā.

Mazais kalnu rinķis un lauku cirks

Pie mājas piebraucām 2011. gada mikroautobusu, pielikām Tomu pie stūres un devāmies kalnos.
Maskotā ziedošā kafejnīcas dārzā Odrija ar Tomu pie rokas izvēlējās tortes. Ātri iekārtojāmies koloniālā viesnīcā ar zaļu iekšpagalmu un devāmies uz ceļojošo cirku.

Pusdeviņos vakarā ar spudzītēm izrotātajā cirkus telts pagalmā nolikām savu auto. Neviena nebija, tikai putekļos ganījās mērkaķi un kazas. Īsi pirms izrādes sākuma pamanījām, ka garā rindā teju viss ciems sastājies un protams, nolūkojas uz mums. Ekskursija pārvēršas ceļojumā brīdī, kad Tevi apbrīno vairāk kā Tu apbrīno.

Sasēdāmies pieputējušās arēnas tautas sēdvietās uz dēļiem un gaidījām izrādi, norūpējušies nolūkojoties pašķībajās konstrukcijās. Divi vīrieši (viens no tiem tas pats, kas pie ieejas mūs sagaidīja un arī zvērus pabaroja) striķos mēģināja nolīmeņot vingrotāju ietaisi. Nodzisa gaismas, dārdošā balsī gluži priecīgi kliedzot aizaizkaru balss sludināja, ka ir priecīgs mūs redzēt Ayalas brāļu cirkū ar vislielāko zvēru dārzu Latīņamerikā. Cirkus esot jau trešās paaudzes Ayalas ģimenes nodarbošanās un avārijas izejas esot labajā un kreisajā pusē. Mēs priecīgi ūjinājām un plaukšķinājām.

Tad uznāca trīs Brazīlijas karnevāla tērpos ģērbtas ģimenes sievietes un lēnīgi grozījās. Tam sekoja apaļīgas vingrotājas griešanās aiz papēžiem un žonglieris uz kastēm. Pārtraukumā dejotājas staigāja pārdodamas popkornu ar čili mērcēm, turpat fritētus kartupeļus (kartupeļu maiss bija nolikts ejā), Odrija ieguva mirdzošu nūjiņu, kuru Tomam pārdeva klauns, es nopirku milzu cukura vati.

Nākamo izrādes cēlienu es nekad neaizmirsīšu. Ar kazām arēnā ieskrēja mazs, čirkains puisītis. Viņa skatuves tērps bija vien ādas driskas un stringi. Viņam sekoja, pēc izskata spriežot, tētis (tas pats čalis, kas pārdeva cukurvati!) identiskā tērpā. Fonā dārdošā balss sludināja, ka mēs iepazīstamies ar tarzāniem. Apžēliņ! Šie tarzāni, jo sevišķi vecākais ar nelielo ģimenisko vēderiņu un vien stringos un drukāta leoparda driskās vāji slēpto dibenu aizēnoja dzīvniekus, kuri paklausīgi skrēja uz rinķi. Izrādes beigās uz skatuves iznāca visi, skatuves strādnieki tai skaitā. Tarzāns uznesa čūsku čupu ar kurām viss ciems aizskrēja fotogrāfēties. Atpakaļceļā mikroautobusā skanēja histēriski smiekli un priecīgi saucieni, zvēresti nekad neiet uz citu cirkus izrādi, lai šī paliktu atmiņā kā īstenā cirkus būtības pierādījums. Toms minēja visu iesaistīto personu radniecības pakāpes, bet Odrija sūdzējās par solītā ziloņa iztrūkumu.

Nākamās dienas mērķis bija Tekila. Tā pati pilsēta, kuras vārdu nes mums zināmais dzēriens. No rīta gājām tūrē, bet pēc tam lēnām, apskatot piramīdas un augļu tirgotājus, devāmies mājās.

Aptipināju

Šorīt aptipināju 2.5km garo Pitillal trasi. Pa pusei ejot, pa pusei skrienot.
Ja vējš pareizi iegriezīsies, rīt brauksim kalnos.

Smaga diena

No rīta Krišs iemēģināja jauno tenisa raketi, mēs arī skrējām kā traki. Pusdienās devāmies pie Aracelli uz BayView baseinu. Kaut kā nesēdējās un negulējās - gribējās doties mājās un strādāt. Beigu beigās sevi pielauzu un gan pagulēju, gan nopeldējos.

Aizvedu latviešus aiz stūra un parādīju krokodilus, ja jau brīdinājuma zīmēm pie baseina netic.

Barjera palīdz

Graciela jau kopš mūsu pirmajiem kuslajiem soļiem tenisa laukumā kala plānus par sacensībām, kopējiem vakariem un sportistu draudzību. Pirms nedēļas tika izdalīta lapiņa no vienas vietas ar lielajiem burtiem aprakstīta, ka šosestdien jābūt klubā ap 9.30, lai piedalītos sallo.
Mēs, protams, visam piekrītam un nepretojamies. Gracielu mīlam un darīsim visu, pat tad, ja viņa grib sallo.  Mazliet samiegojušies, mājas drēbēs vērām kluba durvis un sapratām, ka esam kļūdījušies. Visapkārt mīdījās sportisti ar lepni saslietām raketēm. Graciela saskrullētiem matiem, uzkrāsojusies, labākajā sporta tērpā - tik saposta, ka ne acu atraut. Par mūsu ierašanos viņa drīzāk bija sāpināta kā priecīga. Viņa uzsvēra, ka šodien sarunāts sallo, un, ka ja mēs nevaram, viņa mums vietu atstāšot. Mēs patiešām nevarējām - man un Tomam pēc pāris stundām uz kāzām jāizbrauc.
Kad pārnācām mājās, metāmies uz vannasistabu, lai pa logu redzētu, kas tad īsti ir sallo. Sporta laukumā visi rindās sastājušies, Graciela kliedz uno, dos, uno, dos....!!! Izskatās pēc parādes mēģinājuma. Tagad prātojam kā lai Gracielu atrunā no mūsu iesaukšanas ierindā. Krišs lepojas, ka pat no armijas ir pratis izvairīties, bet es domāju, ka no Gracielas nagiem viņš neizspruks un attapsies raketi pacēlies maršējam pa tenisa laukumu.

Savā starpā saziņai esam ieviesuši rācijas. Lai arī teju visi kanāli aizņemti (viesnīcās un visās sabiedriskajās vietās personāls lieto rācijas) un ik pa laikam kāds arī mūsu kanālā ieblandās, neko neraizējamies. Runājam tīrā latviešu valodā un jūtamies it kā lietotu sev vien zināmu kodu.

Tie pēdējie būs tie pirmie

Skrējiena aplis ap upi - 2500m

Mans staltais brālis izrādās no rītiem skrien. Arī es teorētiski biju apcerējusi cik skaists varētu būt tāds rīta skrējiens, ja vien būtu kur, ar ko un kad skriet. Vakarnakt pie toršu šķīvja nelīdzēja ne tielēšanās, ne koķetēšana ar ātrās palīdzības piesaukšanu. Toms mani tik nopietni uzaicināja skriet, ka uzliku modinātāju.

Astoņos ir stipri dzestrs, no vārtiņiem izbizo Guna. Toma harizma ir arī Danielu pamodinājusi; tā nu skrējēji esam četri.

Ēnainais un gleznainais dižās Pitillal upes labais krasts ir gribas pirmais pārbaudījums. Toms un Guna izraujas, Daniels ļekato nopakaļ. Vēl metrus 25 aiz visiem, tenisa svārciņus plivinot, virzos arī es. Pie tilta komanda izrāda saliedētību un, uz vietas skrienot, pagaida. Kad pārskrienam pāri upītei, aina mainās - skriešana ir modē. Tipina resnīši, daudzi iet, pārsvarā meksikāņu dāmas pēc 45, ar biezām jakām un garajām biksēm.

Labajā krastā sāku skaidri atcerēties skolas krosos iepazīto duršanu sānā un, tāpat kā toreiz, kad neviens neskatās, eju. Te pēkšņi caur ceriem ieraugu mājas siluetu, nenoturos un nokāpju upē. Apkārt kā pasakā - vīteņi un putni. Noauju kājas un pābrienu to, kas palicis no lietus sezonā spēcīgās, bet tagad izžuvušās straumes. Pavisam tuvu sastapos ar kāda milzu putna mazuli - augumā man pāri celim, bet tāds pelēks un vēl nestabils, izskatās pēc dzērves.

Toms jau lūkojas no sava balkona un māj ar rokām. Es metos žiperīgā riksī, lai pirmā finiša video būtu varonīgs. Vēl attopos uzsaukt: "Guna otro apli neskrēja?"

Atpakaļceļā mani satika un ar cieņu sveicināja: Francisko (dārznieks), vairāki nezināmi ceļa labotāji un pāris kaimiņi. Graciela bija jau tenisa laukumā, mūsu varoņdarbu neredzēja. 


Kad pārskrēju mājās, mani sagaidīja Toma sūtīta ziņa Skype:

Kāpēc ir tik labi

Vakar no rīta visi ceļotāji salēca laivā un devās uz paradīzes pludmalēm, tikai mēs divi palikām mājās. Skatījos kā saules stari met slīpas svītras uz manas zilās guļamistabas sienām, uz pretgaismā putnu pilnajiem koka zariem, sasmaržoju Cecīlijas brokastis un skaidri atcerējos kādēļ dzīvoju šeit.

Vēlāk atbrauca Pierre un saņēmu jauno rezervāciju sarakstu, esmu priecīga. Jo tālāk uz gada otru pusi, jo dārgākas kāzas, savukārt pavasarī mazas un daudz. Vasarā tukšums kā vienmēr, bet lietus sezonā tāpat strādāt ir teju neiespējami.

Tagad aunu kājas uz tenisu. Mana Meksikas dzīves rutīna ir tik mana un tik laba.

Sulu spiede

No rīta ilgi brokastojām uz terases - olu kulteņi ar kaktusiem un mango dzēriens, svaigs arbūzs, melone un papaija. Vārds pa vārdam - jāpērk sulu spiede. Pēc mirkļa sauļuguns bija nolikts Pitillal ielas malā, Odrija atlasīja miniatūrus šķīvīšus un krūzītes, Krišs stiepa sulu spiedi. Valentīns par Ls 3 nopirka un pār plecu pārmeta 20kg apelsīnu maisu, no kura šorīt ir palikuši labi ja kādi 7kg. Ar Gunu un Žubi izmeklējām svaigu tunci un garneles. Tunci apēdām ar laimu, bet garneles marinētas Agua Chile. 
Vakarā mēģinājām pārēstos vēderus izkustināt pastaigā gar jūru, Odrija izplunčājās, bet mēs atgriezāmies mājās un sēdāmies pie galda vēlreiz.

Ko sadarīt

Vakar spīdēja spoži saule, neliela brīze no okeāna. Okeāna krastā pie klāta galda Valentīns, Guna, Odrija, Žubis un mēs abi. Šur tur ūdenī pikēja pelikāni, viesmīlis iztapīgi skraidīja apkārt, Odrija pieprasīja no jauna piepildīt svaigi nopirkto spainīti ar ūdeni. Nupat bijām iemēģinājuši ielīst ūdenī (to varonīgi izdarīja tikai Guna ar Žubi, pārējie skurinājās krastā), uz galda cēla picas un svaigas garneles kad Valentīns iejautājās: "Bet ko mēs te vēl varam darīt?"

Esam klāt!

Ar pieturām un naktsmājām, caur Briseli un Mehiko šodien ap trijiem ielidojām Vajartā. Odrija ir ceļojuma lielākais pārsteigums - viņa spēj pati sevi un citus izklaidēt, metās skriešus Mehiko ielās, izskatās ļoti apmierināta un laimīga. Nupat viņa iemiga šūpuļtīklā uz terases - Gunai jāgatavojas, ka ap trijiem naktī viņa modīsies un gribēs spēlēties.

Uz lidmašīnu

Viss

Viss. Fotosesija piecās dienās ir pabeigta. Noskatīts Jevgeņijs Oņegins (ietu otrreiz) un Ziedonis un visums (mirklis varētu pārvērsties latvietiskā mūžībā). Ar RIMI maisiem mājās pārstieptas Vāverītes, Serenādes, cieti žāvētas desas un ķilavu grēdas. Rītdien atvados no Rīgas, bet parīt sāku lielo ceļojumu uz manām palmu ieskautajām mājām.