Suši un citi smalki restorāni

Pēc skaistuma miedziņa dienvidū ielienu aukstā dušā, savācam reflektorus un porolonu, kas kalpo par gaismas kliedētāju, dodamies bildēt suši. Divi brāļi meksikāņi jūtas kā brāļi japāņi — pirms fotografēšanās veic rituālu, vingro, trin nažus un galu galā smaida, ka acis un zobi spīd vien. Uz lielveikala terases gaiss sakarsis līdz vēlīniem 40 grādiem. Sviedri līst, acīs kozdami, skatu meklētājā lūkojoties, acis žilbst. Siekalas tek, skatoties uz krāšņi servētiem suši. Pēc fotosesijas pavāri pazūd un nav neviena, kas mums piedāvātu suši. Pārskaitušies un izsalkuši ne pa jokam, galvas nodūruši, dodamies mājās.

Nav tālu no saulesdūriena vai karstumdūriena, atūdeņošanās un akluma, kuru izraisījusi pārāk daudz saules. Ielienu dušā (jau nez kuro reizi šodien).

Diezgan nikni dodamies pārtikas meklējumos tepat pa rajonu, nolemjam atļauties paēst restorānā. Un te nu mēs esam — iebraucamajā sētā, kurā mūsu rajona strādnieki savācas vakaros, lai, sievu un līgavu netraucēti, sūktu aliņu un no lieliem šķīvjiem liktu iekšā jūras dzīvniekus. Pēc mirkļa pamanām, ka pie mūsu galdiņa tiek novietotas bungas, tad vēl vienas, blakus galdiņu ielenc vai puse Liepājas simfoniskā orķestra. Troksnis apstulbinošs, vēl trakāks nekā pilsētas mēra vēlēšanu kampaņas gājiena laikā. Vienu no dziesmām noteikti sauc "apjukušais alnis" tūbas pavadījuma dēļ, viena dziesma ir speciāli, lai jubilāram liktu ātri kustināt dibenu savu galdiņa biedru priekšā. Cik ātri sāka, tik ātri beidza — pēc kādām piecām dziesmām spēlmaņi ir prom, paliek vien nu jau diezgan stipri iereibušie viesi. Mēs ar Santu esam vienīgās sievietes restorāna apmeklētājas. Uz sienām salasām uzrakstus, ka šis ir ģimenes restorāns — slikti runāt, staigāt puspliks, uz grīdas špļaut nedrīkst.