Viss izvērtās citādi. 16.oo mums bija jābūt Sajulitas pludmalē fotografēt restorānu Don Pedro. Mums deguna priekšā mijās dažādi smalki servēti ēdieni, siekalas lija, bet pavārs neattapās uzcienāt. Tad saulrieta laikā kāpām pretējā kalnā un gaidījām pareizo gaismu, lai nofotografētu restorāna fasādi. Pludmalē bija sakurti ugunskuri, oranža gaisma glāstīja klintis, no okeāna laivās krastā devās zvejnieki, šurpu turpu šaudījās pelikānu un kaiju bari. Bet mēs jutāmies gluži kā uzrāpušies uz skatu kartītes malas.
Pēc smagā darba jau pilnīgā tumsā svinējām Santas dzimšanas dienu turpat restorānā. Turpat pludmalē. Turpat starp lāpām un svecēm. Kad bijām pasūtījuši ēdienu, oficiants paskaidroja, ka pēdējais autobuss ir prom. Vienīgā iespēja — pasūtīt taksometru par 500 peso (Ls 20). Tas nu mums vienai dienai šķita par daudz. Devāmies kājām uz Puertovajartu. Ar savu žēlabaināko skatienu apstādinājām kādu dārznieku, kurš steidzās mums vēlamajā virzienā. Mašīna ceļu zinot, katru dienu to braucot, viņš teica, spiežot pedāli grīdā pa līkumaino kalnu ceļu. Brīdī, kad viņš pasniedzās pēc jaunas alus budžas, mašīna, riteņiem skrapstot, nobrauca uz uzbēruma. Katrs līkums pierādīja, ka dieviņš stāv mums klāt. Kad izkāpām no vāģa, ceļgali ļima, prasījās cigarete, steidzami pateicos visiem enģeļiem. Torti ēdām nakts vidū pilnīgā klusumā (ja neskaita džungļu skaņas, kuras nāk no mūsu milzu koka).
Un vispār: lasiet Santas blogu — viņa čakli man blakus raksta!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru