Mirušā cilvēka māja un 16h darba

Blakus mājā pakāries kolumbietis. Visa iela ož pēc spēcīgām smaržām — kopēji mēģinājuši iznīdēt nedēļu veca līķa smaku. Tagad mums ir nopietnas problēmas: apkopēja Alma nenāk pie mums ne sitama, jo bail. Pēc divām nedēļām visādu atrunu ieradās kopā ar veselu indiāņu cilti, kas, cītīgi beržot māju, visas kā viena uztraucās. Krišs solījās viņas sargāt cik spēka, tad nu mazliet nomierinājās un pat atvēra ārdurvis. Aleksa vakaros raud, un durvis vaļā nedrīkst vērt, jo mirušais nākšot vietu meklēt. Mierinājām, ka tam tic tikai vecas sievas, bet jaukties meksikāņu un mirušo attiecībās nav ieteicams. Ienāku klusiņām istabā un saku Klaudijai: "Čau!" — viņa gandrīz samaņu zaudē, jo tieši tobrīd esot domājusi par mirušo. Kāpēc par viņu jādomā pat veļu žaujot, nav ne jausmas. Klaudiju vismaz attaisnoju, jo viņa pāris reižu bija ar kaimiņu kādu vārdu pārmijusi — atšķirībā no pārējiem vaimanātājiem.

Mēs ar Māru kustinām cik spēka www.PhotoShootsVallarta.com. Rītdien fotosesija itāļu restorāniņam ar vislieliskāko saimnieci, kāda vien redzēta. Viņa smejas, atmetot galvu, un virtuve spīd un laistās. Šodien nostrādājām 16 stundas, nupat ir spēku izsīkuma otrā pakāpe — bezmiegs. Toties rezultāti ir, un tie ir taustāmi, spēcīgākas motivācijas jau nevar būt.