Es pieņemu, ka mūspusē Lieldienas ir tik jocīgas tādēļ, ka tās sagaidām pludmales kūrortā. Pirmkārt, mūs ir apsēdušas meksikāņu ģimenes, kuras, tāpat kā Ziemassvētkos, visas ar leduskastēm, pludmales krēsliem, saulessargiem, mariači un citiem dziedoņiem, daži arī ar zvejas piederumiem un ugunskuriem, ir izvākušās savas dienas vadīt pludmalē. Telcel pilsētiņai ir uzsaucis autobusu ar skaņas sistēmu un milzu ekrānu. Buserijas dārd.
Astoņjoslu šoseja vakaros nekust, sastrēgums ir teju līdz Vajartai. Ielu tirdzniecība ir pārņēmusi visu galveno laukumu pa perimetru un nupat ielauzusies arī tuvējās šķērsielās. Pat pie mūsu nomaļās autopieturas stāv rateļi ar saldējumu.
Vakardien klusuma (un klientu) meklējumos devos uz Sajulitu. Īsi pirms saullēkta rietošais pilnmēness rotaļājās ar palmu siluetiem. Pludmalē pirmie saules stari apmirdzēja pilsētiņu no 500 teltīm. Visi tie, kuriem nebija iespēja apmeklēt Vudstoku attaisnojošu iemeslu dēļ, bija sarīkojuši to šeit. Mēsli un stihiskas tualetes draiski sadzīvo ar zaļo domāšanu un jogu uz paģirām. Vietējie iedzīvotāji — angliski runājošs baltais pārītis — pārdeva mājās cepto cepumu grozus ar ananāsiem un zemeņu zapti (Ls 0,40 gab.) pie sava mājas žoga.
Kad ap 11.00 devāmies atpakaļ, pilsētas meksikāņi devās Krusta ceļā, kas sākās pie pludmales, bet beidzās autobusu galapunktā.
Vietējais fotogrāfs uz tikšanos neieradās, ir pazudusi gan restorāna īpašniece, gan viņas grafiskais dizaineris.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru