Sestdiena. Rīta kafiju dzeru pie datora. Apjautājos Krišam vai negrib doties uz pludmali. Viņš izvairīgi atjoko. Pie okeāna pēdējo reizi biju Jaunajā Gadā salūtu gaidot, vēl pirms tam - ar ciemiņiem. Pirmajā gadā katru dienu gājām skatīties saulrietu. Solījāmies, ka tā būs vienmēr.
Iepriekš no tūristu vietām vairījāmies. Šogad uz baltiem cilvēkiem Vajartā skatos kā uz naudas plūsmas indikatoru. Vakarā dažkārt nobraucu gar promenādi, lai pēc tūristu blīvuma un īpašībām noteiktu sezonas intensitāti un tūristu profilu (vietējie/vietējās ģimenes/vietējie jaunieši/ārzemju jaunieši/pensionāri/amerikāņu ģimenes utt.)
Džungļu skaņas naktī, dažādi knišļi un lodātāji mani darīja tramīgu. Cikādes bija tik skaļas, ka uz terases bija grūti sarunāties. Cikādes nedzirdu, rīta gāzes mašīnas dziesmas nedzirdu, tamaļu un zemeņu ratus dzirdu tikai tad, kad gribu tamales vai zemenes, bet tad atkal slinkums iet, jo rītdien jau atkal brauks.
Nemaz nezinu vai no visa tā var ko mācīties.
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru