Dienas vidū piecēlos no galda un atcerējos kādēļ esmu Meksikā. Drīz abi braucām rēcošā autobusā uz Pitillal. Pom-pom-pom dārd garāmbruacošās mašīnas, AaaaaGUAaaaaCAaaaaTEeeeeS!!! - avakado pārdevēji, ņudzeklis un smaidīgi ļaudis. Sapirkāmies koka kārbas un rūtainus maisiņus līgavu disku iepakojumiem, Tomam tenisa nāģeni un svaigu apelsīnu sulu maisiņā ar salmiņu. Apmierināti piesēdām marisceria un par Ls 10 uzdzīvojām kā lielie - lielās garneles ķiplokos Krišam un jēlas, marinētas vien laimā - man. Pēc tam mājas un ilgi aizmirstais skaistuma miedziņš. Pamodināja Toma un Kriša diskusijas, izsmējāmies par Holivudas zvaigznēm (Toms manis dāvinātās peldenēs grozās jaunajā Kūpera filmas treilerī (1min.30sek.!), gaidām filmu). Pašā vakarā viena laba (bet ļoti laba!) kāzu rezervācija.
Ja es izdotu pašpalīdzības grāmatu, tajā būtu tikai viens teikums: "Paguliet diendusu!"
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru