Dzīvnieki, zvēri un zvērības

Meksikā ir milzu tarakāni. Es atceros kā es spiedzu un lēcu kad pirmo reizi tos ieraudzīju. Tagad es uzminu ar kāju ka nočaukst vien un pametu tos vistām. 

Ar šausmām atceros kā virtuvē ar aerosolu indēju skudru takas. Tagad mēs nelietojam nekādas indes un vispār esmu pesticīdu ienaidniece. Skudrām tiek pabērtas sakapātas citrusu mizas. 

Ir pagājuši 12 gadi Meksikā un, kad skatos spogulī, manī veras rūdīts skatiens. Mēs esam atraduši un nobeiguši apmēram 500 skorpionu mūsu rančo vien. No tiem es kādus desmit, sakodis mani ir viens. 

Milzu krupji vakarā tiek saukti par ciemiņiem. Dārznieks nedrīkst cirst čūskas gabalos pirms esmu pavērusies grāmatā un noskaidrojusi vai tiešām tā ir tik briesmīga kā visi stāsta. Neviena līdz šim nav bijusi indīga un tā nu tām ir ļauts te dzīvoties. Pagājušajā nedēļā pāri grāvim sastapām žņaudzējčūsku. Žņaudzējčūsku diapazonā nemaz ne tik lielu, ap 2-2.5m. Tuvojos iedomātajai astei, kad tā pacēlās un izrādījās dusmu konvulsijās raustoša galva. Dārznieks jau atkal rokās apņēmīgi svārstīja mačeti, bet ar manu skatienu vien viņam pietika lai šīs domas un ieroci liktu pie miera. 

Krupis kā apakštasīte

Žņaudzējčūskas fragments.

Četras naktis rēja suņi. Mostoties biežāk kā reizi stundā nekāda gulēšana nesanāk. Staigāju kā zombijs. Mūsu Džeina ne riedama, bet kliegdama, bļaudama nesās tumsā kā bulta. Dažreiz man likās, ka viņa kādam uzbrūk. Vakarrīt, kad atvērām vārtus, pāri grāvim mūsos vērās divi zeltaini, izkāmējuši, dubļaini suņi. Džeina iebļāvās un metās viņus trenkt. Tie majestātiski skrēja, viņu akots saullēktā zaigoja. Man šķita, ka esmu atklājusi noslēpumu — kāds ir izmetis suņus uz mūsu ceļa un tagad tie naktīs pie mājām meklē pārtiku. Stāstīju kaimiņam. Viņš pārjautāja vai zeltaini, vai kalsni, vai man augstāk kā līdz celim. Tie esot kojoti. Palūkojos Google, tiešām Meksikas kojoti ir skaistuļi. Nekad nebiju domājusi, ka skatīšos savas mājas priekšā kojotam acīs un nebaidīšos. To sauc par rūdījumu. 

Bet mani kaimiņi ir vēl rūdītāki kā es. Kokā pakāruši milzu iguanas ar nogrieztām galvām. Lai asins iztek, vakariņām. Pēc tam, kad viņa paša suņi naktī nokoda 40 pīles — viņu otru lielāko ienākumu (pīļu olas lai arī dārgas, pērk labi) — suņus pakāra kokā. Man šķiet, es esmu pieradusi pie dzīvniekiem. Pie cilvēku zvērībām vēl ne.

Tarantula. Skaista, bet izskatās bīstama, lai arī nav. Tomēr drošs paliek drošs noķērām glāzē un pārnesām pāri ceļam.

2017. gada sapņi un 2021. gada realitāte

Un tad mēs uzbūvējām un ievācāmies Kriša zīmētajā mājā, un nopirkām divus zemes gabalus klāt. Ir pagājuši gandrīz divi vētraini gadi jaunajā mājā, un šeit mūs sasniedza pandēmija. Pāris ierakstus atpakaļ, 2017. gadā es rakstīju epifāniju mājai. Uzmanies ko vēlies Meksikā!  

Ar slīprakstu - 2017. gada sapņi. Pārējais 2021. gada realitāte

Pilošs ūdens, gaismēnās grimstošs dārzs, vai ir iespējams atrisināt Meksikas kolonnu iekšpagalmu metāla konstrukcijās ar ģeometrisku flīžu rakstiem? 

Es zinu, ka ar šo biju domājusi tradicionālu strūklaku trijos stāvos, bet tās mums nav. Mums ir tekošs ūdens grāvī. No tā lej apkārtējos laukus un mums ir sistēma kā ar to neuzkrītoši pildīt zemē ieraktu cisternu. Ir tekoša ūdens skaņa, un tā man patīk.

Gaismēnas met no Kārļa izmesta kauliņa ieaugušās marakujas. Kolonnas ir betona, uz jumta. Iestādītie vīteņi gan nav īsti padevušies.

Soliņi un miera oāzes dārzā, bezdelīgu flīzītes, bet ja nepieciešama atelpa no pārlieka antuanetisma, var patverties industriālā stilā būvētā ēkā - stilkls, ķieģelis un metāla kāpnes, atsegtas komunikācijas. 

Šis ir tieši tā kā rakstīts. Nav ko piebilst. Soliņu dārzā varētu būt vairāk, jo šobrīd ir divi un tie paši uz terases. 

Tas mazliet atgādina vecā fabrikā iekārtotu loftu ar skarbu meksikānisku piesitienu. Un noteikti jau neaizbēgsim no Blaumaņielas dzīvokļa.

Tā ir. Kā naglai uz galvas. Pa daļai tādēļ, ka mēbelēm nepietika naudas un tā nu visas mantas ir uz noliktavām paredzētiem plauktiem. 

Aiz mājas vakaros dramatiski šalc lielais koks, kurā jebkurā laikā var iet pašūpoties. Vai pakāpties augstāk un pasēdēt zarā. Naktī koku var iedegt un tas šķiet kā milzu skulptūra. 

Ir šūpoles, bet neesam koku izgaismojuši. Tas gan ekoloģisku apsvērumu dēļ. Kokā ir ligzdas un bites. Gribam redzēt zvaigznes. Kokā nevar kāpt, jo izrādās ka skorpioniem patīk guamučili.

Es redzu smalkiem vīteņiem noaugušas sienas, bet iekštelpas ēnainas un plašas, mēbeles modernas un minimālistiskas. Skats aizķeras tikai aiz dažiem emocināli nozīmīgiem niekiem, Alises zivju gleznas. 

Smalkos vīteņus ar asarām acīs nācās noplēst no sienām kad tajos atklājām skorpionu ligzdas. Alises zivju gleznas vietā ir Alises gadalaiki. Atceros dienu, kad tās piekārām. Katru reizi ieejot virtuvē mani līdz sirds dziļumiem pāršalc prieks.

Es domāju Alhambra (vannasistaba kā templis ūdenim) un pagalmā Generalife dienvidu puses galerija.

Mūsu augšas vannasistabai nav griestu, un tai ir milzu spogulis. Flīzīšu mozaīkas un pieskaņoti puķpodi. Par mūsu vannasistabu ir mēmi visi mūsu draugi. Uz to tiek vestas ekskursijas. Tā iedvesmo un mulsina kaimiņus, jo viena tās siena ir no caurspīdīgām ķieģeļu mežģīnēm.

Zaigas Gailes mājīgā tīrība (kāpnes, guļamistaba un darbistaba)

Es vairs neatceros ko nozīmē tīrība. Te ir smiltis un vējš, nomesti darbarīki un dažādas saimniecībā iespējams noderīgas lietas. Man šķiet es visu laiku kaut ko mēģinu noridāt. Es ceru, ka jūs šo sauktu par organizētu haosu. Vai Zaigai ir mājīga tīrība? Arī to es nezinu. Neesmu par arhitektūru interesējusies jau septiņus gadus. Man nav laika. 

Gvadalaharas bārs vai aptieka? Virtuvē un dzīvojamajā istabā.

Gan bārs, gan aptieka. Gan virtuvē, gan dzīvojamā istabā. Pēdējo divu gadu laikā mums ir bijušas vairāk slimību un negadījumu kā visā mūsu ģimenes vēsturē. Pēc tam, kad Krišam no jumta uz galvas uzkrita kāpnes, viņu operēja, Kārlis pārgrieza vēnas, mani sakoda savvaļas kaķis un antibiotikas negribēja strādāt, iedzīvojos trauksmes lēkmēs un vēl alerģijas, un vēl vairs neatceros kas. Mums ir trīs kārbas zāļu un plaukts pilns ar alkoholu. Es vēlos kaut nekad nebūtu šīs divas lietas pieminējusi savos sapņos. 

Dārzā Oahakas casa Golondrina kur pie košas sienas var ieramsties ar grāmatu Akapulko krēslā zem augļu koka.

Tieši tā, Akapulko stila dīvāniņš zem ražojošas marakujas. Grāmatas lasa tagad visi, jo jau gadu nav bijis īsti aizņemtības. Puķu podi ir fantastiski, un beidzot dārzs ir sācis uzņemt apgriezienus. Esmu lepna.

Un noteikti terese ēšanai kā lauku mājās Francijā, kuras jumtam pāri veļas un vējā šūpojas vīnstīgas, uz galdauta zīmējot sajauktus rakstus.

Absolūti tā. 

Aiz visu krāsu buganvilijās grimstoša žoga ganās divas cukurvistiņas un viens gailītis.

Buganviliju arka ir ārkārtīgi lepna. Un cukurvistiņu vietā ir 20 dējējas. Šo punktu esam pārspējuši ar uzviju.

Pasaules labākie mariači

Mans dēls visžēlākajā balstiņā  lūdzas, lai beidzam klausīties Mariachi Nuevo Continental (neapšaubāmi vislabākos mariači Puertovajartā) un dodamies mājās blenzt sunīšu patruļu. Uz mariači bandas 11 dzimšanas dienu mūsu mājai blakus esošajā salonā "Real de Oro" ir atbraukuši Maskotas mariači "Navidad", kas ir visīstākie mariači visā Meksikā. Mēs arī dabūnam galdiņu (12 personām, bet esam 4), visi mariači mūs pazīst un nāk sveicināt, jo tik daudz kāzu kopā nolauzts. Uz galda atstatā dzērienkarte ir ļoti īsa - apmēram 6 dažādi tekilu veidi tikai pudelēs) no dārgākās uz  letāko un 200 g alus pudelītes. Otrā galā tirgo tako un kapkeikus. Vēl pirms pusnakts bijām mājās, pilna galva vijoļu un trompešu.

Pazudušais dārznieks un pistācijas

Mūsu augļu kociņus lēja smuks dārznieks, kurš labi zināja manu smuko asistenti Džesiku, kura viņu gan nepazīstot. Pēkšņi dārznieks mums paziņo, ka vairs palīdzēt nevarēšot, jo viņa tēvs, mans kaimiņš, ir zemi pārdevis otram manam kaimiņam. Un viņa brālis, zemes īstais īpašnieks, ir nomiris.

Šodien braucām ar jauno kaimiņu iepazīties. Viņa skaistā sieva Anna (apmēram manā vecumā) ir vecmāmiņa meitēnam Kārļa vecumā. Viņas māsa mums liešot dārzu (viņi par to esot uzreiz iedomājušies!). Māsai mobilā telefona nav, esot viņas dēlam. Zemes gabalu no mana bijušā kaimiņa nopirkuši, jo viņiem esot liela ģimene un nedēļas nogalēs vajagot kur atpūsties. Tas nozīmē, ka nedēļas nogalēs klausīsimies līksmu buc-buc-buc.

Krišs novāca pirmo pistāciju ražu. Šobrīd gūglē kā traks, jo izrādās, tās nav pistācijas.

Mājas projekta pieteikums skiču konkursa pirmajai kārtai. Autors Kristians Šics

Skats no drona lidojuma

Tas, ar lielo koku un iebrauktajām sliedēm. 27.10 × 41.40 m

Prelūdija mājai uz 1111.11m zemes gabala

Pilošs ūdens, gaismēnās grimstošs dārzs, vai ir iespējams atrisināt Meksikas kolonnu iekšpagalmu metāla konstrukcijās ar ģeometrisku flīžu rakstiem? Soliņi un miera oāzes dārzā, bezdelīgu flīzītes, bet ja nepieciešama atelpa no pārlieka antuanetisma, var patverties industriālā stilā būvētā ēkā - stilkls, ķieģelis un metāla kāpnes, atsegtas komunikācijas. Tas mazliet atgādina vecā fabrikā iekārtotu loftu ar skarbu meksikānisku piesitienu. Un noteikti jau neaizbēgsim no Blaumaņielas dzīvokļa.

Aiz mājas vakaros dramatiski šalc lielais koks, kurā jebkurā laikā var iet pašūpoties. Vai pakāpties augstāk un pasēdēt zarā. Naktī koku var iedegt un tas šķiet kā milzu skulptūra.
Es redzu smalkiem vīteņiem noaugušas sienas, bet iekštelpas ēnainas un plašas, mēbeles modernas un minimālistiskas. Skats aizķeras tikai aiz dažiem emocināli nozīmīgiem niekiem, Alises zivju gleznas.

Es domāju,
Alhambra (vannasistaba kā templis ūdenim un pagalmā Generalife dienvidu puses galerija)
Zaigas Gailes mājīgā tīrība (kāpnes, guļamistaba un darbistaba)
Gvadalaharas bārs vai aptieka? virtuvē un dzīvojamajā istabā.
Dārzā Oahakas casa Golondrina kur pie košas sienas var ieramsties ar grāmatu Akapulko krēslā zem augļu koka.
Un noteikti terese ēšanai kā lauku mājās Francijā, kuras jumtam pāri veļas un vējā šūpojas vīnstīgas, uz galdauta zīmējot sajauktus rakstus.

Aiz visu krāsu buganvilejās grimstoša žoga ganās divas cukurvistiņas un viens gailītis.

Latvijā. Konkursā par gada labāko oktobri uzvarējis jūlijs

Krišs domā, ka Kārlis mūs visu laiku vedina uz vārtiem tādēļ, lai aizvedam atpakaļ saulītē, kur palmas šalc un nav jāvelk viena jaka virsū otrai jakai un vēl jāuzliek kapuce: "izskatīsies kā Teletūbijs, tas tik būs vareni!”
Izrādās, ka Līgas dāvātais un nekad nelietotais lietussargs ir ierūsējis un dabūnams vaļā plēšot ar spēku. Kārlis bija sajūsmā par staigājamā jumta konceptu un nebija norunājams noņemt to kad lietus jau sen bija beidzies.
Kopumā mēs jūtamies labi, bet vietuļi, no pasaules nošķirti: mans tālrunis ir sabojājies, interneta nav. Dienas rit ļoti lēni. Ja vēlaties pamēģināt sev atgādināt kā dienas vilkās tad, kad tās vēl varēja ne tikai baudīt, bet arī apnikt, tad šis ir tas veids - mums nav nekādu sakaru vai pārvietošanās ierīču. Es spēlēju klavieres, Krišs zīmē, mēs ejam vannā, mīļojam (Kārļa gadījumā plēšam) kaķi un ēdam našķus (rupjmaizi, plombīra saldējumu, skābu krējumu, pelmeņus, kukurūzas nūjiņas un skābos ķiršus).

Mūsu drēbes ir izmazgātas, bet neizžuvušas, izguļam iekrāto miegu. Mēs esam Rīgā un izsalkuši draugu.

Ceļā uz Latviju ar stand by biļetēm no Mehiko

Izrādās, ka šajos datumos ar atvērtajām biļetēm lidot ir kā rīkot kāzas trešajā novembra sestdienā Puerto Vallartā. Ziemassvētki, Lieldienas un pirmās skolu brīvdienu dienas.  Mēs esam ieradušies uz pēdējām.

Pirmajā dienā pēc ierašanās uzreiz skrējām stāties rindā. Iečekotājs rādīja tādu pokera spēlētāja seju, ka pat nepajautāju cik ir brīvu vietu un kuri mēs esam pēc kārtas. Tika izsaukti kādi astoņi cilvēki, mums priekšā stāvēja redzami nabadzīga ģimene ar bērniem, tie lūdza Dievu, lai šovakar tiktu lidmašīnā. Kas notika ar viņiem, mēs nezinām, bet ar tik pat muļķīgu sejas izteiksmi visā notiekošajā, tai skaitā apvaldītajās aizbraucošo vīru asarās un karstajos apskāvienos ar palicējiem veroties, mūsu skati krustojās ar Rozu. Viņa ir māksliniece no Seviļas, un arī viņai šī ir deguna apsildīšana situācijā.
Pēc pēdējā pasažiera nosaukšanas man acīs paskatās pokera sejas īpašnieks AeroMehiko darbinieks un paziņo: “Nākamā reģistrācija rindai sākas trijos rītā. Ja būsiet no rīta, jums ir izredzes." Es tajā saskatu teju solījumu, bet vēl drošs paliek nedrošs pārjautāju “cikos no rīta būtu labi?” “Trijos”, viņš apmulsis noskalda.

Brīvprātīgajos pieteicās Krišs. Mannu brālis arī šādi pat ir lidojis un sakās zinām to cilvēku, kas reģistrē pierakstu, zvanām viņam. Bet tas cilvēks neatbild un vispār tas bijis sen.

Tad nu Mannu brālis piesakās vest Krišu uz lidostu. Krišs ierodas mazliet pirms trijiem rītā, ieiet reģistrācijas zālē un konstatē, ka ir pirmais. Tūdaļ gan viņam kā satracinātu lapseņu bars drāžas pakaļ kādi trīsdesmit cilvēki no noformētās rindas ārpusē. Krišs tiek aizraidīts glīti rindas galā un pēc stundas stāvēšanas tiek piereģistrēts kā astotais un devītais uz Madridi. Atgriežas puspiecos rītā, pamodina susi. Susis sāk šķirot Bruno mantas, līdz atrod virtuvē zilo gumijas smagoviku, kas izdveš maigas izkraušanas un iekraušanas skaņas. Mašīna tiek uzlikta uz krūtīm un apskauta (ķieģeļa svarā tas verķis) un visi klausāmies mašīnas murrāšanu labu laiku. No rīta mēģinām turēties kā vīri, dodamies staigāt, konstatējam, ka susim ir pilnīgi savas idejas par maršrutu un gulēt peļķē nav problēma, ja vien ir cerība panākt savu. Pēcpusdienā dodamies uz lidostu. Sakrāmējam koferus, saklājam gultas, mēģinām nolikt vietā Bruno mantas, bet tas nav iespējams, jo Bruno pieder rotaļlietu paradīze un Kārlis ir mēģinājis iekost visos ābolos, tas ir izskatīt visas kastes, burkas un atvilktnes. Lidostā izsauc kādus četrus pasažierus. Roza paliek tieši aiz strīpas. Viņa izskatās izsista no līdzsvara. Jautāju viņai, vai viņa nāks šovakar atkal, viņa atbild, ka laikam gan.

Dodamies mājās, izsaucam Bruno aukli Irmu, paši dodamies vienreiz mierīgi pavakariņot. Krišs pāris stundas paguļ, un šoreiz jau 11 dodas stāvēt rindā. Rindā pati pirmā ir Roza. Aiz viņas ķīniešu pulks, burvju triku meistars, grupa, kas dodas uz bērnu invalīdu skaistumkonkursu Prāgā, bet Krišs ir rindas galā aiz staba, pie miskastes. Salst. Uz tualeti viņš neiet, jo bail pazaudēt vietu. Es mājās neguļu, jo man ir lielo nepatikšanu sajūta. Tāda sajūta, ka piemetas gan caureja, gan slikta dūša, gan bezmiegs, gan murgi. Puspiecos pamostos, jau aust rīts, gulta tukša. Zvanu, neceļ. Lokalizēju iPhone, tas joprojām atrodas 2. terminālā. Izrādās darbiniece nogulējusi darbu un reģistrācijas sākusies tikai ap četriem. Mēs esam 4. un 5. Nav slikts rādītājs.

Krišs pārbrauc mājās, mēginām gulēt. Es vizualizēju savas laimes asaras lidmašīnā iekāpjot. Iedomājos mūsu atvieglojumu, apskurbušos smaidus, kurus veltām stjuartēm, mierīgo pieeju Kārļa izgājieniem jo “tas viss ir aiz muguras”. No rīta Kārlis šausmīgi raud, var teikt psiho, izskatās, ka zobi. Ir pusseptiņi, kādas divas stundas kopš iegājām gulēt. Ārā staigāt iet vēl nevaram, jāpagaida kad iesils diena. Mēģinu viņu neitralizēt ar Teletubijiem. Kādu pusotru stundu tas izdodas. Tad ierodas apkopēja, piesakās Irma, ka mums arī drusku palīdzēs. Izejam līdz baznīcai, palūdzamies, atpakaļceļā nopērkam maltīti bezpajumtniekam. Ierodas Irma, es iemiegu, viņai pārsteidzošā kārtā izdodas nolauzt arī Kārli. Vien Krišs nav gulējis un neguļ.

Vakarā atkal dodamies uz lidostu.
Priekšā grozās Roza. Viņa ir pirmā. Viņas draudzenes dēls ir skatījies kaut kādā programmā, esot astoņas vietas. Mēs teju uzgavilējam. Kas vēl trakāk, Rozas draudzene mums stāsta, ka pirmdien bijusi ar 43. kārtas numuru un pat nav atnākusi uz iekāpšanu, uzskatot, ka lieta ir bezjēdzīga. Bet savu lidojumu ir atcēlusi 50 cilvēku grupa, viņas vārds ir izsaukts, bet viņas nav bijis. Šis stāsts vēl vairāk šokē un iedvesmo. Esam spārnos.
Tieši pussešos AeroMehiko tantuks cieti noskalda, ka reiss uz Madridi ir pilnībā pilns. Roza atkal izskatās šokā. Kamēr viņa un Krišs šokējas, es izskrienu ārā un apsēžos vietā, kur parasti formējoties rindas sākums. Esmu pirmā. Krišs grib doties beidzot mājās. Iznāk Roza un pārējās dāmas, vēlāk arī parējie. Krišam ir līdz kaklam, bet man ir kaut kādi optimistiski apņēmības uzplūdi. Pārdodam Krišam ideju, ka paņemsim tepat viesnīcu (un paņemam tādu smalku, tepat terminālī ar brokastu bufeti un gultu Kārlim). Pārvērtīsim visu šo par patīkamu piedzīvojumu. Stigri sēžu pirmajā vietā, gaidu kad saformēsies rinda. Roza tieši aiz mums. Sastādām sarakstu. Padraudzējamies. Nakts paskrien nemanot runājot par diezgan gudrām lietām, beigu beigās mums apkārt bija salasījies pulciņš interesantu ļaužu.

Tā nu kā pirmā piereģistrējos uz pilnu reisu rītdien uz Madridi. Aiz manis palika cilvēki, kuri stāv jau nedēļu, bet vissliktāk klājās ķīniešu grupai, kuri burtiski guļ lidostā jau trešo nakti. Kopumā rindā bija vairāk kā pussimts cilvēku, kuri neredz citu izeju kā trijos rītā stāvēt rindā uz principā zaudētu lietu.
Un jums noteikti ienāca prātā jautājums, vai mums atpakaļceļā tāds pat liktens gaidāms. Noteikti, un vēl trakāk, ja lidosim pirms 25. augusta. Es šaubos, ka mums jebkad pietiks spēka kaut vai atcerēties vien šos lidostas piedzīvojumus (Kārlis nopat pievēma visu, ko vien var pievemt, Krišs dušā mazgā segu.) Jāpaguļ vēl stunda šajā smalkajā viesnīcā un tad jādodas atpakaļ Mehiko lidostas skaļajā drūzmā. Lai arī esam pirmie rindā uz reisu, manī nav cerību. Tā vietā meklēju alternatīvus ceļus. Ir viens, caur Briseli.

Fotosesija apkārt mūsmājas kvartālam

Dzintrastante (Evas Ikstenas Strapcānes draudzene dizainere Amber Pryor no Teksasas) strādā pie projekta INDAH - no ceļa nogājušu un uz ielas nonākušu indonēziešu atgriešanas pie pieklājīga darba un normālas dzīves. Ar Evu, Amber un Krišu nolēmām apiet mūsmājas kvartālam un nofotogrāfēt pirmo viņas kolekcijas kleitu.
Meksika pēkšņi mūs atkal stipri apskāva: bija rozā vabole, balts zirgs, divi jokaini šuneļi, uz ielas izžauti palagi, un pēc stundas, kad Kārlītis bija jau pamodies no miedziņa, lādējām bildes datorā un elsdamas pūzdamas izvēlējāmies labākos kadrus.
Ar Amber ir tik viegli strādāt - viņu viss sajūsmina un pasaulei tas patīk - tā viņu lutina ar brīnišķīgām dāvanām, tai skaitā draugiem. Eva savukārt ir kā ūdens, viņa vizuāli mainās ar tik nepiespiestu vieglumu, vienbrīd esot glancēta dīva, tad pasaules apceļotāja un pat ideālā tautumeita. Īsts fotogrāfa sapnis. Pēc fotosesijas jutos pacilāta, jo šis ir tas, ko man patiešām, patiešām patīk redzēt kadrā.
Vasarā Amber būšot Rīgā un viņas modes arī, tad es varētu iegādāties INDAH zelta kleitu ar ko kāzās iet.
Zīmols:  INDAH
Modele: Eva Ikstena Strapcāne
Fotogrāfe: Eva Šica
Vieta: Meksika, Puerto Vallarta, Coapinole

Pirmās pašu audzētās papaijas

Zaļās papaijas salātu recepte: sūtiet vīru uz dārzu pēc pirmās papaijas, to sarīvējiet, pievienojiet sarkanu čili piparu, samīciet ar nedaudz sojas mērces, pievienojiet laima sulu, riekstus un mazliet tomātus! Tik garšīgi!

Vai nedzīvojam sapnī?

Mana pēdējā fotosesija bija tikai aizvakar - nobildēju kādu privātmāju.
Mūsu draugi mūs lutina ar avakado, gurķiem un laimu no pašu dārziem. Tūliņ, tūliņ savā dārzā varēsim ievākt papaijas.
Rīta peldei okeānā pievienojās delfīni. Vasara nav pārāk karsta. Viss ir brīnišķīgi, patiešām!

Pa tabletītei vien

Līdz 40. gadiem grūtniecēm ASV tika veikti rentgeni. To pārtrauca, kad pierādīja saistību ar vēža gadījumu pieaugumu bērniem. 60. gados rīta sliktumiem izrakstīja Thalidomide. Dzima bērni bez rokām. Sekoja skandāls, zāles pārstāja ražot.
Šobrīd, ja esi grūtniece, uz Tava nakstkapīša stāv vismaz trīs dažādas vitamīnu un minerālvielu pudelītes. Laiku pa laikam uztaisa pa kādai ultrasonogrāfijai. Dzemdībās visticamāk par nepieciešamu uzskatīs stimulāciju (ar oxytocin) un pēc tam atsāpināšanu. Iespējams, ka jūs abi saņemsiet narkozi, ja ārsti izlems par labu ķeizaram. Bērns dzims vieglā skurbulī, lai arī grūtniecības laikā ne dzēri, ne lietoji narkotikas.
Autisms un hiperaktivitāte ASV ir kļuvusi teju par epidēmiju. Ārkārtīgi lielai daļai zīdaiņu ir alerģijas. Bērni dzimst milzīgi. Atbildība tiek novelta uz vecākiem - pārtiku, gēniem, pat domām. Bet varbūt tam tomēr ir arī saistība ar to kā mainījusies grūtnieču aprūpe un dzemdību medicinizēšana?

Noskatījos divas filmas par dzimšanu - Abbi Epstein "Business of Being Born" un "Pirmais kliedziens" (Gilles de Maistre "Le Premier Cri"). 
Turklāt ziņās raksta, ka dzemdību stimulēšana iespējams izraisa autismu.

Kalnos vēsāk

Kristiana Šica skicēts San Sebastian Quiosco.

Vajartā ir pats karstākais laiks (+33 dienā, +25 naktī). Naktī guļu ar slapju lakatu (paldies par dalīšanos Argentīnas gudrībās, Santa!)

Stundas brauciens, un esam 2km augstāk kalnos bijušo sudrabraktuvju ciematiņā San Sebastian - pueblo magico. Apskatījām viesnīcas - lai arī vieta ne lielāka par Pāvilostu, bet atrast var visu ko - pamesto raktuvju haciendu, kas šobrīd ir muzejs un arī viesnīca bez elektrības par Ls 20 naktī no deguna. Jaunu haciendu Ķirsona stilā Ls 100 naktī par istabiņu (iekļauta pudele vīna), guļbalķu mājeles un pavisam vienkāršu 200 gadu vecu viesnīcu ar augstiem griestiem un skaistu iekšpagalmu par Ls 5 pieaugušajam, kuru izvēlējāmies mēs.

Kristiana Šica skicēta mūsu viesnīca "Hotel del Puente".

 Prieki beidzās pēc stundas, kas kalnu ielejā iekrita mākonis un tur arī palika. Pēkšņi viss sametās drūmās krāsās, teju Latvija novembrī. Vakariņās ejot, bijām uztuntuļojuši visas iespējamās kārtas. Lija. Tad gāza. Tad atkal lija. Kļuva aizvien drēgnāks.

Toties restorāniņos garšīgi lauku labumi - vietējie kompoti un gotiņkonfektes, kafija un saldi grauzdētā kukurūza, dažādi cepumi. Tie koki, kas nav avakado, visticamāk ir apelsīni. Banāni un zemenes, mājas iegrimušas rožu krūmos.

Vakarā atklājās, ka mūsu istabiņā ož pēc pelējuma. Kad tā padomā, pēc pelējuma oda it viss. Pa pakšķiem pil ūdens. Guļam zem divām pūkainām segām.

No rīta brokastojot, Kriša māmiņa priecājas, ka saulītē atsiluši nejūtīgie pirksti. Krišs skicē centriņā, es rakstu. Vēlāk atkal ēdam un ejam ap laukumu, tad sāk apmākties un līt, nākamajā dienā tas pats. Svētdien vēl nebija pēcpusdiena, kad vienbalsīgi nolēmām doties mājās. Vajartā joprojām karsts un saulains, un tagad mēs zinām, ka tas mums der vairāk kā spirgtais kalnu gaiss. Ak jā, nu te nu gan jūs smiesieties - dienās San Sebastian bija +24, naktīs +18 grādu. Taisni apbrīnojami, cik šaurs ir cilvēka komforta koridors.

Dabiski dot gaismu nav vienkārši

Spāniski vārds parto (dzemdības) nācis no latīņu vārda partus - dot gaismu. Dar la luz (dot gaismu) joprojām plaši izmanto, arī sarunvalodā. Aktīvo dzemdēšanu apzīmē ar jēdzienu - trabajo del parto - gaismas došanas darbs.
Spāņu vārdam embarazada (grūtniece) nav sakara ar grūtībām, baraca portugāļu valodā nozīmē saite. Grūtniece Meksikā nevar būt resna, viņa ir pansona, kas nāk no vārda pansa - vēders un izskaņas -ona, kuru izmanto lai uzsvērtu lielumu, ievērojamību. Turklāt grūtniecībai tiek piedēvēts maģisks stāvoklis - visi cenšas tai tuvoties, jo sieviete šajā laikā izstarojot īpašu auru.

Vakar mēs, trīs pansonas no jogas nodarbībām, satikāmies kafejnīcā uz tasi tējas. Izrādījās, ka neviena no mums negrib tēju, visas gribam frapuccino (kafija, saldējums, putkrējums, šokolāde) un tortes gabalu. Nopriecājušās, ka esam māsas noziegumā, ķērāmies klāt. Un tā nu vārds pa vārdam.

Pirmkārt jāizstāsta, kādēļ mēs iepazināmies. Jogas nodarbībās esam sešas līdz astoņas pansonas, no kurām mēs trīs esam pārliecinātas, ka vēlamies dabiskas dzemdības. Sauciet to par parto respetado (cienītām dzemdībām) vai Lamaze filosofiju, bet skaidrs ir viens - gribam dot gaismu brīdī, kad bērns izvēlas nākt pasaulē, saņemot nepārtrauktu atbalstu, ar brīvību kustēties, ieņemt ērtāko pozu sev, nevis mediķiem, nebūt šķirtām no bērna. Turklāt nevēlamies rutīnas medicīniskas iejaukšanās, kuras diktē slimnīcas politika.

Izklausās vienkārši kā sviestmaizīte, vai ne? Nē, patiesībā mēs esam trīs revolucionāres. Trīs mammas, kas iet pret pastāvošo kārtību un manu draudzeņu gadījumā arī pret tradīciju.

A vīrs padzirdējis, ka viņa vēlas dabīgas dzemdības, esot nobrīnījies kas tas ir. Noklausījies izskaidrojumu, viņš pārlicis prātā visu draugu un radu pēdējā laikā dzimušos bērnus, un konstatējis, ka nevienu tādu gadījumu nezina. Kāpēc A grib atkal visu sarežģīt, iet grūtāko ceļu? Lai taču dzemdē kā visas - ar ķeizaru, viņš bijis patiesi izbrīnīts. Kad A izstāstījusi visus par un pret, vīrs piekritis - lai nu būtu pa viņas prātam, bet uzsvēris, ka gadījumā, ja A izlemtu, ka vēlas ķeirzargriezienu, viņi to varētu atļauties.

B vīru sagatavojusi, informējot soli pa solim. Viņš piekrīt dabiskām dzemdībām, bet diezko neraujas tādās piedalīties. Ģimenes dzemdības ir pēdējo gadu tendence, tradīcijas nav. Daudz sliktāk ir ar B ģimeni. Tēvs būs strikti pret. Vajadzētu pārvilināt mammu (kurai pašai ir 6 dabiski dzimuši bērni) savā pusē, bet diez vai tas būs iespējams. Pārējie bērni viņai jau dāvājuši mazbērnus, visus kā viens - ķeizarus. Ģimenē valda uzskats, ka ķeizargrieziens ir visdrošākais bērna laišanas veids pasaulē, un ka ģimenes sievietes ir pelnījušas to labāko - nesāpīgu un drošu veidu kā tikt pie bērna privātslimnīcas apstākļos.

A pie savas ginekoloģes aizgājusi ar sagatavotu dzemdību plānu (visbiežāk dzemdības noris tā paša ārsta uzraudzībā, kas konsultējis grūtniecības laikā). Ārste pajautājusi: "Un kas notiks, ja Tavas dzemdības ilgs 18 stundas? Es taču nevaru pamest savu privātpraksi tik ilgi, turklāt man ir jāmaksā arī par pārējā medicīniskā personāla laiku!"
Ārste savā kalendārā atzīmējusi, ka dzemdības plānotas 21. decembrī. A pārliecināta, ka nešaubīgi datums ir starp 28. decembri un 4. janvāri. Bet tas ir Ziemassvētku brīvdienu laiks! Ārste jau šobrīd plāno atvaļinājumu, un A dzemdības tam jāpakārto.

Meksikā ir visaugstākais ķeizargriezienu skaits pasaulē. Es domāju, ka tas saistīts ar seriālu kultūru - tur parasti grūtniecei noiet ūdeņi, tad viņu ātri rauj uz slimnīcu, kur viņa baisi kliedz un dažkārt zaudē prātu vai atmiņu. Otrkārt ginekologs ir izteikta vīriešu profesija, un viņi ir viskaislīgākie ķeizargriezienu aizstāvji. Pastāv uzskats, ka dabiskas dzemdības ir necilvēcīgi sāpīgs un nedrošs pasākums. Par dabiskām dzemdībām nav nekādas informācijas, ar tām aiz pārliecības šobrīd aizraujas hipiji, hipsteri un jogi. Un protams, piespiedu kārtā valsts slimnīcu pacientes, jo tur ķeizargriezienus praktizē tikai galējas nepieciešamības gadījumos.

Dzemdības, tāpat kā kāzas, ir brīnišķīgs bizness. Privātslimnīcā dabiskas dzemdības maksā apmēram Ls 550, iekļauts šajā cenā nav teju nekas. Ķeizargrieziens maksā apmēram divreiz vairāk, iekļauta ir nakts palātā. Bet joks ir tāds, ka pat tad, ja ierodies slimnīcā uz dabiskām dzemdībām, darba gaitā dakteris par vajadzīgām uzskata vēl dažādas manipulācijas. Bieži beigu beigās izrādās, ka dabiski tomēr nevarēs, un būs vien jāgriež. Dzemdētāja ir nevarīga, tētis pārbijies - neviens nav noskaņots ne riskēt, ne strīdēties; rēķins aug.

Tā nu ir - visvienkāršākās lietas dažkārt ir visgrūtāk iegūstamas. Dažkārt es jūtos kā mazs bērns, kas nesaprot, kādēļ pieaugušo pasaule ir tik sarežģīta un kādēļ pašas dabiskākās lietas ir tik neaizsniedzamas.

Sēņu lasīšana Meksikā

Ja kādam meksikānim saki, ka dosies sēņot, viņš priecājas līdzi. Ja papildini, ka lasīsi ēdamās sēnes, viņa acīs ir kaut kas starp intrigu, neizpratni un vilšanos. Jūs jau arī noteikti esat dzirdējuši par Meksikas maģiskajām sēnēm, bet tās mūs šoreiz pilnīgi neinteresē.  Sēņosim latviešu gaumē. Meksikāņi ēdamu sēņu vākšanu novērtē kā gauži eksotisku nodarbi. Mēs zinām gaileņu un beku vietas San Sebastian (stundas brauciena attālumā, bet jau 1400 m virs jūras līmeņa). Lai arī ir lietus sezonas vidus, meži tomēr tādi pasausi, tāpēc nolemjam uzbraukt augstākajā blakus kalnā (Buffa 2400 m). Tur tiekam pie dažām bekām, bet galenes neredz. Šķiet, ka nav bijusi īstā lietus un saules attiecība.

Kaut gan patiešām sēņo tikai Krišs, bet pārējie bezcerīgi blandās, diena ir izdevusies visiem - esam kaut uz mirkli izbēguši no Vallartas tveices (katru dienu +33, naktīs +25). Daži no mums pat pamanās nosalt. Vai nav laime? Rītdien gatavosim sēņu risotto.

Baby Shower

Es pieļauju, ka ne visi zina un man ir jāpaskaidro. Baby Shower ir svētki, kad tiek sagaidīts bērniņš vēl pirms viņa ierašanās. Grūtnieces draudzenes sanāk kopā un apdāvina gaidāmo mazulīti, dalās ar bērnu audzināšanas gudrībām un spēlē spēles.
Nekad nebiju iedomājusies, ka man tādi svētki būs, bet Yunuen un Grētele, pat Žeņa nelikās mierā. Man nekas nebūšot jādara, vien jāsaņem viesi. Par visu parūpēšoties viņas. Yuni par spēlēm, Lizette - dekorācijām, Žeņa par ielūgumiem un dāvanu sarakstu. Es cepšu kūkas un gatavošu saldumu galdu.

Dzimšanas diena

Bija karsta diena. Neko īsti negribējās darīt. Nevienam.
Nopirkām visuma centrā "Costco" tiramisū un mellenes, uzkāpām uz jumta nosvinēt. Labi un rāmi pasēdējām.

Šodien sūdzības vienādas

Šodien +32 grādi.
"Cik karsti!" Rucavā. "Que calor!" Puerto Vallarta.

Remontēju karjeru

Un tā jau teju trīs nedēļas nefotogrāfēju. Izbaudu katru dienu, guļot siestu un gatavojot saldumus. Iemācījos iegūt īstu itāļu mājas saldējumu. Eju uz jogu. Peldos gan okeānā, gan baseinā. Šķiroju ģimenes albumus. Pieteicos Meksikas modernās mākslas fotokonkursā. Domāju. Rakstu.

Un mazpamazītēm sāk vietās nostāties labais un sliktais. Tiek nolikti malā mēsli un uz darbavirsmas krājas dārgumi. Pirmais solis - beidzot radīju savu kāzu bilžu portfolio.