Mūsu augļu kociņus lēja smuks dārznieks, kurš labi zināja manu smuko asistenti Džesiku, kura viņu gan nepazīstot. Pēkšņi dārznieks mums paziņo, ka vairs palīdzēt nevarēšot, jo viņa tēvs, mans kaimiņš, ir zemi pārdevis otram manam kaimiņam. Un viņa brālis, zemes īstais īpašnieks, ir nomiris.
Šodien braucām ar jauno kaimiņu iepazīties. Viņa skaistā sieva Anna (apmēram manā vecumā) ir vecmāmiņa meitēnam Kārļa vecumā. Viņas māsa mums liešot dārzu (viņi par to esot uzreiz iedomājušies!). Māsai mobilā telefona nav, esot viņas dēlam. Zemes gabalu no mana bijušā kaimiņa nopirkuši, jo viņiem esot liela ģimene un nedēļas nogalēs vajagot kur atpūsties. Tas nozīmē, ka nedēļas nogalēs klausīsimies līksmu buc-buc-buc.
Krišs novāca pirmo pistāciju ražu. Šobrīd gūglē kā traks, jo izrādās, tās nav pistācijas.
Ar vīru Krišu (Kristianu Šicu), viņa mammu Edīti un dēlu Kārli (7) dzīvojam Meksikas kūrortpilsētā pie Klusā okeāna. Rančo ir 70 augļu koki un krūmi, suņi, kaķi un vistas. Esmu kāzu fotogrāfe. Pandēmijas laiks man māca dārzniecību un vistkopību. Šo blogu sāku rakstīt pirms 12 gadiem kad ieradāmies Meksikā. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, to pārtraucu rakstīt. Tagad, brīvā laika un lasītāju mudināta, atsāku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru