Kāzu biznesa lepnums un posts

Fotogrāfe Letīcija ir atgriezusies no Lasvegasas kāzu rīkotāju konferences vai kaut kā līdzvērtīga, ļoti iedvesmota. Atvedusi jaunu kameru. Kopš savas karjeras sākuma viņa ir radusi lidot pirmajā klasē un nēsāt tik lielus akmeņus savās rotās kā Odrijas dūrīte.

Dazzling details Kristīne nevar mani satikt ātrāk kā jūnija beigās, kad beidzas kāzu sezona Vajartā. Facebook redzu, ka viņa azartiski rīko un rotā kāzas pludmalē.

Kāzu rīkošana un apkalpošana ir biznesa sfēra par kuru vēl dažus mēnešus atpakaļ man ne prātā nenāca interesēties. Izskatās, ka šis ir vienkāršākais veids kā atrast darbu, daudz ienesīga darba. Un vēl interesantāk ir, ka pēc daudziem gadiem vienā biznesa sfērā iepazīstos ar ko jaunu un abstulbinošu. Ar prieku uzklausu kāzu rīkotāju atziņas un rādu darbus, apspriežu cenas un pārdošanas noteikumus. Esmu sarīkojusi gluži vai tiešā mārketinga kampaņu viesnīcu un neatkarīgajiem pasākumu rīkotājiem. Galvenā tās sastāvdaļa esam mēs abi, gaišā darbadienas laikā uzkrizdami kā sniegs uz galvas.

Pilsētā ir viena zvaigzne, viena nopietna konkurente - Paulina. Viņa ir iepazinusies un strādājusi ar pilnīgi visiem (!!!) mūsu apstaigātajiem pasākumu rīkotājiem. Paulinai tiek pārmesta steiga un laikus neiesniegti darbi. Manuprāt viņa ir talantīga un lieliski tiek galā ar dažādiem sarežģītiem uzdevumiem.

Ceram, ka mūsu rosīšanās mazliet papurinās tirgu. Mērķis ir vismaz divas kāzas mēnesī katram no mums sākot jau no oktobra. Šobrīd līgavas veic oktobra-janvāra rezervācijas. Ceru, ka patīkams negadījums mums atnesīs arī kādas kāzas vasarā, bet tas ir maz ticams, jo kāzu ir maz, bet strādātāju - daudz.

Jauns ieraksts

Toms jautā, kāpēc es nerakstu blogu. Laikam tāpēc, ka īstu jaunumu nav, dienas paiet ik pēc trim minūtēm pārbaudot epastu un brīnumu gaidot. Nav ko pārdzīvot, ka nav neviena meksikāņa rokas rakstīta epasta vilinoša fotosesijas piedāvājuma sakarā - Meksikā ir Semana santa un visi, kas vien ir noteicēji par savu dzīvi, jau lēnām ierodas, lai uzsāktu divu nedēļu ilgo laiskošanos pie okeāna.

Ak, jaunums darba sakarā ir gan - šodien mazliet pāršāvu pāri strīpai sarunā ar klientu - manas sapņu pilis papildināja viņa būvētas sienas, un ātri vien attapāmies pie pusuzcelta trešā stāva ar terasīti. Iztēlē jau atvērām IKARIA social club, kurā sāksim ar to, ka rādīsim eiropiešu kino, rīkosim izstādes un džeza koncertus.

Vakarā putēja vien, kad ar grābekli iemetos dārzu grābt. Krišs iznesa piecas lielas palmu lapas, Toms laistīja. Tieši tobrīd pa taciņu nāca uz Samana Santa ieradušies Cecīlijas radinieki. Viņiem par mums radās pilnīgi greizs, bet pozitīvs iespaids.

Modes galerijā

No rīta zvana Liza no Maxwell: ak mana dārgā, nepieciešams liels, liels pakalpojums! Lūdzu, lūdzu, atskrien vakarā nobildēt modesskati lielveikalā Gallerias Vallarta!

Viens zvans Poļinai, uzvelku viņas darināto kleitu un abas starodamas ierodamies. Bet citādi viss kā skolas eglītē - salavecim vates bārda, tpu, mūsu aģentūras meiteņu autentiskos no 4 mēnešiem līdz gadam ar rokām darinātos tērpus papildina brīnišķīgas augstpapēžu sandales.

Foto: Toms Čirkšis

Nepatīk, nepatīk, nepatīk

Krišs šodien nomina skorpionu. Mūsu guļamistabā. Dzeltenu un mazu. Esot minis vienu reizi, tad vēlreiz, jo esot bijis mīksts un nemaz neesot varēts saprast vai ir beigts. Beigu beigās ielicis maisiņā un pamatīgi saspiedis līdz knakšķim. Man šīs ziņas ļoti maz patīk. Tik ļoti maz, ka rītdien pirmā lieta - izsaukšu indētāju. Bet pagaidām pārbaudu kur sēžos, ko velku, izcilāju lupatas. Kā iešu gulēt, vēl nezinu. Toms saka normāla darīšana, viņš Mehiko esot nositis vairākus, bet man šitais jautājums nepatīk, nepatīk, nepatīk.

Izziņu literatūrā izlasu, ka jo mazāks un dzeltenāks skorpions, jo indīgāks.

Smieklīgas sūdzības

Poļina mūs iesēdināja savā zilajā vabolē un mēs kopā devāmies sociālajā atpūtā uz ETC (u.t.t.) pludmales klubu Nuevovajartā. Pirms tam nokāpām pie Cecīlijas uz atvērto darbnīcu - tapusi un šobrīd tiek izrādīta glezna kurā eļļas tehnikā attēlots Krišs ar nazi, kurš uzbrucis krēslā sēdošai Evai.

Mēs ar Tomu apmeklējām Buserijas, kur it kā bija runāta, bet līdz galam nesaskaņota fotosesija, uz kuru tā arī neviens neieradās. Toties katru reizi, kad izejam pastaigāties, ar prieku palīdzam ģimenēm, pārīšiem un vientuļniekiem nofotogrāfēties saulrietā. Saulrieta laikā piekraste mirgo kā tribīnes olimpisko spēļu atklāšanas laikā.

Kad pārbraucām mājās, satikām sašutušu Krišu, kuram diena izrādījās pagalam neizdevusies. Tā vietā, lai zīmētu burtus (tas ir vienīgais ar ko Krišs pēdējā laikā nodarbojas), viņam ir bijis jāsēž ar aliņu pludmales klubā palmu ēnā līdz apdegšanai. Gatavojot kalmārus un zivi, mēs viņam ieteicām izveidot blogu, kurā žēloties par savas Meksikas dzīves nedienām.

Starp citu, runājot par žēlošanos - es joprojām nepeldos, jo man ir auksti. Gaisa temperatūra - +27, ūdens - ap +23-25. Ir vējains, un man šķiet, ka es apsaldēšos.

Rītdien ar laivu brauksim apmeklēt jauno klientu - jogas ekoviesnīcu un iespējams arī apmeklēsim kādu viesnīcu, lai piedāvātu fotogrāfu pakalpojumus. Šādi apmeklējumi ir mūsu pēdējā laika aizraušanās, un viesnīcas izrādās ļoti atsaucīgas. Pagaidām nevienu pasūtījumu gan neesam saņēmuši, bet pēc pieredzes šķiet, ka pirmie augļi varētu būt aptuveni pēc mēneša.

Foto: Toms Čirkšis

Kā pašam dieviņam azotē

Es jūtos ļoti lutināta. Tik lutināta un pacilāta, ka kājas knapi zemi skar. Gvadalaharā iekāpu ar pareizo kāju. Piespiedos un piezvanīju ne tikai sapņu klientam, bet arī sapņu aģentūrai. Un tā nupat ienācu savā Vajartas mājā atnesdama divas lieliskas ziņas - mēs jau maijā strādāsim ar Holie B peldkostīmiem un mēs ar Tomu esam pieņemti sapņu aģentūrā Container One. Kad izgāju no aģentūras, es mazliet paraudāju prieka asaras.

Bet lutināšana bija visāda - stāvēju baltā grāmatnīcā un visa Deivida Bovija diska garumā šķirstīju fotogrāmatas, klejojot starp trijiem fotogrāfiju grāmatām atvēlētajiem plauktiem.

Mērīju kleitas japāņu dizaineru veikaliņā. Ēdu gardus tako ar lielopa aci, lūpām, mēli, galvu. Izklausās slikti, bet ļoti garšīgi, es galvoju. Pateicos milzīgā violetu saulezzaķu pielietā katedrālē. Sadraudzējos ar Holie B dizaineri. Ciemojos pie Zanes un Kažas viņu pavisam nesen ieviestajā dzīvoklī ar jumtu, no kura var skatīties kā saule pazūd aiz Tekilas vulkāna.

Epasts pilns ar vēstulēm, darbi dzen darbus. Es esmu vislaimīgākā fotogrāfe pasaulē. Mūsu namiņā ir pacilāta gaisotne, Toms rada traki labu grāmatu par Meksiku, priecājamies un uzjautrināmies.

Un daudz laimes vārda dienā, Ilona! Ilgojamies!

Aunu kājas uz Gvadalaharu

Tā nu rītdien dodos uz Gvadalaharu uz tikšanās ar sapņu klientu. Izbraukšu agri, atgriezīšos naktī, vairāk kā 12h ceļā. Es ceru, ka viss izdosies un man būs pirmais pašas nomedītais peldkostīmu katalogs Meksikā.

Ko un kā tad mēs svinam?

Katra meksikāņa dzīvē par svētkiem noder šādi gadījumi:

• neilgi pirms bērna dzimšanas - bērna sagaidīšana baby shower
• kristības
• pirmā komūnija
• XV gadi (!!!)
• kāzas (!!!)
• kāzu apaļās gadadienas
• 3 vecuma (pensijas gadu) iestāšanās
• bēres (bet par tām es neko vēl pagaidām nezinu)
• un visas dzimšanas dienas, protams.

Katra meksikāņa gadā par svētkiem noder šādi gadījumi:

• Valentīna diena
• Lieldienas (tiek svinētas līdz pat 20 dienām)
• visādi valsts svētki
• karnevāls
• visu mirušo diena (2. novembris)
• Ziemassvētki
• Jaunais Gads.

Kā svinēt

• Izsūtiet 100-300 ielūgumus visai ģimenei un dažiem tuvākajiem draugiem, retos gadījumos - darījuma partneriem
• noīrējiet svētku dārzu/villu/viesnīcu
• noīrējiet krēslus, galdus, traukus. Visu izrotājiet! Tam būs nepieciešamaprofesionālu dekoratoru brigāde, kas sadarbojas ar ziedu studijām, kaligrāfu studijām un nelielām tipogrāfijām
• viesiem dāvanas - der jūras sāls maisiņos, krellītes, piekariņi, krekliņi ar iegravētu/uzdrukātu svētku datumu un gaviļnieka vārdu
• noīrējiet valet parking (lai viesi var piebraukt, pamest gaisā atslēgu un doties cēli pa vārtiņiem iekšā)
• ir nepieciešamas profesionālas gaismas, ar ko izgaismot galdus un skatuvi, skaņa, ekrāni, uz kuriem rādīt ar gaviļniekiem saistītu slīdrādi
• ir nepieciešama brīnišķīga pavāru bridgāde, kura turpat gatavo un dekorē izmeklētus ēdienus. Uz galda noliekama ēdienkarte, lai viesi var izvēlēties našķus
• protams, oficianti, bārmeņi, palīgstrādnieki
• garderobistus nevajadzēs - plānos lakatus viesi ņems līdzi un tūlīt pēc tam, kad būs beiguši vēdināties ar vēdekļiem, noskurināsies un ietīsies lakatos
• namamātei jāuzšuj kleita tādā krāsā, kāda ir svētku dekorāciju pamatkrāsa. Namatēva kaklasaitei ir jābūt namamātes kleitas krāsā. Namamāti rotātā pamatīgi ar visām dārglietam, kādas vien atrod. Mākslīgās skropstas, šinjons, botoks lūpās, silikons krūtīs un dibenā ir ļoti rekomendējams. Nedrīkst aizmirst par profesionālu vizāžistu un frizieru pakalpojumiem
• aukles nepieciešamas, lai pēc tam, kad bērni ir nofotogrāfējušies ar radiem, izauklēti pa rokām, varētu doties svētku namā atpūsties vai vēl mazliet izklaidēties
• salūts ir obligāts. Der arī lāzeršovs vai pirotehnikas triki.

Pievienoju ilustrācijas no vakardien bildētām kristībām.

Pa sapņiem

Bērnībā, kad ieramsos zem segas, baidījos no kara un zemestrīcēm. Tā nu ir gadījies, ka dzīvoju zemestrīču apgabalā, bet vakarnakt sapņoju par maiju paredzēto pasaules galu 2012. gadā. Bija milzīgi viļņi un zemestrīces.

Tādēļ visas trīs šīsdienas fotosesijas pagāja kā pa miegam. Bet bildes gan - tieši tādas kā bijām ieplānojuši. Variet apskatīt tikko nolādēto bilžu nejaušu atlasi.

Mūsu bildes ar Meksikas prezidentu rotā Meksikas ziņu lapas!

... Tomam viņš pat roku paspieda. Esam laimīgi un mazliet apžilbuši. Mūsu bildes variet apskatīt Slazdu lapā (visas). Vairāk lasiet Toma blogā.

Ierasta lieta

Jau vakar visi kopā ķērāmies pie darba un sagatavojām nelielu, bet rūpīgu kāzu portfolio. Šodien visu dienu sūtījām vēstules līgavām, kuru epasti noplūduši no kādas šeit populāras kāzu lapas. Un atkal jau vecā dziesma - neparastas aktivitātes dēļ bloķēts gmails.

Smieklīgi. Vakardien bija jānobildē mazs darbiņš Facetām - 17 modeles kastingam peldkostīmos. Dažas stundas pirms noliktā laika zvanīja Gerardo un pasākumu atlika uz šodienas 17.oo. Šodien ap 18.00 ieradās 5 meitenes, vēl 3 ap 19.00, kad bija jau pilnībā satumsis. Tā nu man nācās viņas sūtīt mājās.

Lietas virzas pareizajā virzienā

Divas dienas kursējam pa Puertovajartu darījumu tikšanās vien. Te pie vieniem klientiem, te pie citiem klientiem. Ar čekiem un līgumiem, tāmēm un diskiem. Marts sāk pagalam aizplānoties.

Šodien iegāju firmas kantorī, kas manā vārdā izraksta rēķinus. Ir saņemta pozitīva atbilde no migrācijas dienesta, pēc 15 dienām būšu legāla. Par kavējumu gan jāpiemaksā 20$, kas ir minimālā soda nauda.

Vakaros gatavojam portfolio, kurus izsūtīt visām pasaules līgavām, kuras precēsies Vajartā tuvākā gada laikā. Letīcija (smalkā kāzu fotogrāfe) dodas uz fotoizstādi Lasvegasā, mani atstāj savā vietā. Būs kāzas uz salas, saderināšanās fotosesija, precēsies Letīcjias labākā draudzene. Toms dosies uz salu kā otrs fotogrāfs.

Bet godīgi sakot, gribas pasākumu fotosesiju sēriju ar kādu niansētāku darbu pamiksēt. Tomam prātā personīgais projekts, Krišs vispār no datora neatiet - fontam jāuzzīmē reklāmas materiāls. Man arī kas jāizgudro.

Galvā skan Funikuli īpašnieces vārdi par to, ka mēs viens otram esam tikai aizdoti. Ka divi cilvēki nekad nespēj viens otru līdz galam piepildīt. Dievs tā ir iekārtojis, lai vienmēr mums būtu vajadzīgs. Vai to var nofotogrāfēt? Vai to vajag mēģināt nofotogrāfēt?

Kas ir skaistums?

Šodien apmeklēju izstādi Belleza 2010 kurā nespēju rast skaistumu. Ne mākslīgo matu čupas, ne mirdzošie plastmasas nagu klājieni, ne frizieru tērpi leopardādas rakstiem, pat kosmopops nepalīdzēja.

Pēc mirkļa, pieturā gaidot autobusu, vēroju kā pa vārtiem iznāk skaistuma nozares meistaru modeles. Viņu skaistumā ieguldītās pūles ārpus izstādes zāles sienām izskatījās spocīgi bez gala.

Starp citu, vakardien biju alus Sol kastingā, uz kuru modeles ieradās pārsvarā ar operētām krūtīm, dibeniem, vismaz pietūkušām lūpām. Uz jautājumu par augumu viņas mēdza atbildēt: ar papēžiem 1xxcm, bet bez papēžiem 1xx-10/15cm.

Varbūt tā ir trasformējusies seksualitātes demonstrēšana. Varbūt esmu ko palaidusi garām. Šis ir tas jautājums, kā dēļ esmu gatava mest manieres pie malas un strīdēties par gaumi līdz aismakušai balsij.

Sabiedriska sauļošanās

Šodien tādas kā atvadas no Poļinas mammas. Iesēžamies ar Krišu zilajā vabolē un dodamies uz Nuevavajartas pludmales klubu. Vairākās rindās zem saulessargiem un palmām sarindoti zviļņi, skan modernas sambas, ar paplātēm skraida oficianti.

Stiprs, Vajartai neraksturīgs vējš, okeānā pilnās burās notiek Meksikas jahtu regate. Poļinai viesis - Lemmus, tā paša Lemmusa brālis, kurš nesen precējās ar līgavu Poļinas veidotā kleitā. Viņš ir viens no iekārojamākajiem Vajartas vecpuišiem. Aiz manis - Vajartas Fitnesa centra mārketinga daļa, pārmijam dažas frāzes par plānoto fotosesiju, pēc mirkļa pie mums pienāk Mario ar jauno draudzeni, ja nemaldos - Mariju. Tā sacīt - sociāli aktīvs veids kā pavadīt dažas stundas saulē.

Drīz dodamies mājās, jo jānosūta piedāvājums turīgai līgavai no Parīzes un daudzdzīvokļu projektam tepat Nuevavajarta (tieši iepretim šim pludmales klubam).

Bildes no pludmales kluba ir Poļinas fotoaparātā. Bet ir Toma vakardien bildētas bildes.

Jaunais projekts, kam būs jāstrādā pie stila.

Vakardienas pārgājiena gals Vajartas dienvidos villu un skaistu dārzu rajonā.

Bučoju savas idejas dīvaino transformāciju - kroga Andale fotodēli.

Kas patīk amerikāņu vecīšiem

Mans klients - bārs Andale nosvinēja savu 30 gadu jubileju. 30 gadus noturēties virs ūdens ar paceltu gavu palīdzējusi Jorge (attēlā) spēja ielīst amerikāņu atpūtnieku ādā. Saprast, ka uz Meksiku brauc dzert lētus kokteiļus (kokteiļos lej šmigu, kuru pārdod plastmasas kanniņās ar rokturi 0.5l - Ls 0.80 mazumtirdzniecības vietās), nevis 100% agaves tekilu.

Amerikāņiem patīk autentiska vieta, tas nozīmē karodziņus pāri ielai, ar olu paliktņiem izsistas sienas, uzrakstus, kuri vēsta, ka dzert ir forši un jāt ar ēzeli arī ir forši.

Vidējais apmeklētāju vecums ir 50++++, ienākumu līmenis ne pārāk augsts, bet regulārs - pensija. Dziesmas - vispopulārākā - Who (the fuck) is Alice? un citas ne mazāk vecas un lecamas meldijas. Pārtika - lēta, bet milzīga - amerikāņi grib ēst daudz, maksāt maz, un viņiem nav ne mazākās nojausmas, kā kam būtu jāgaršo.

Neviens meksikānis šajā krogā nav redzams ne dienas, ne nakts laikā, izņemot, protams, apkalpojošo personālu, kuriem mācīts uzvesties kā pamuļķiem - rāpot pa zemi un švilpt ar švilpi, dīvaini jokot un visādi izdarīties. Pie staba stāv piesiets ēzelītis. Apmēram reizi stundā ar viņu (skaļi švilpjot) tiek jāts cauri pārpildītajam krogam. Nez ko par to teiktu dzīvnieku aizstāvji tajā pašā Amerikā. Ēzelīša žēl.

30 gadu dzimšanas diena tika nosvinēta godam - aizvērta iela kvartāla garumā, izsaukta labākā folkloras grupa valstī, labākais mariači orķestris. Ikviens bija gaidīts, viesi tika mieloti ar bezmaksas alu, tekilu, kokteiļiem un atspirdzinošajiem dzērieniem, visas ielas garumā bija galds ar 100m burritos. Svētku kulminācijā tika sadalīta milzu torte, godīgi sakot 5 milzu tortes. Pēc tam noskatījāmies uguņošanu.

Krišs uz to visu nolūkojās no vīriešu masāžas salona balkona, ko izvēlējos kā labāko pozīciju no kuras var pārredzēt visu ielu. Te jāpiebilst, ka bārs atrodas Olas altas, kas ir slavena ar vienu no lielākajām geju kopienām Meksikā.

Mani šokē, ka šis ir viens no vis-visapmeklētākajiem krogiem Vajartā, to sauc par tradicionālu meksikāņu vietu, bet viss ko es redzu, ir prasts, lēts un negaršīgs.

Saules nogurdināta

Pēc trijām nobildētām kāzām divās dienās jūtos kā pēc pārciestas kartupeļu talkas, bet prieks ir liels un pusdienās - garneles aguachile.

Šodien bijām uz valsts charreadu čempionātu, un, ka tā padomā - arī pagājušogad bijām un apmēram tajā pašā vietā sēdējām. Toreiz Araseli man mācīja, ka dāmas čarro pasākumā vienas nepastaigājas. Visiem galvā pirms došanās viņa uzlika cepures, bet ko tas deva - šogad visi izskrējām pliki - bez iedeguma krēma, bez cepurēm, ar plikiem pleciem. Dabūjām sauli trieciendevās. Vienvārdsakot pārkarsām un pārdegām. Bet tā vai tā - visi apmierināti; ceru, ka nākamnedēļ būs arī kāda fotosesija, šitāda izskriešanās ar kamerām rokās ir tieši tas kas pilnai laimei vajadzīgs.

Kā mums iet, var lasīt un skatīties arī Toma blogā.

Gaušanās un pakšķēšana

Par katru lietus lāsi šeit ziemā būtu jāpriecājas, bet nu šis jau ir pāri mēram: līst gluži kā lietus sezonā, turklāt ir ļoti drēgns. Es sēžu, ievīstījusies guļammaisā un joprojām rakstu vēstules un piedāvāju fotosesijas. Un cilvēki atbild - nupat sarakstos ar visvisvisgribamāko peldkostīmu ražotāju.

Papildinājums: nupat raksta arī cits, ne mazāk gribams peldkostīmu ražotājs, un tas viss no vakar sešiem izsūtītajiem epastiem. Kaut kas ir izdarīts ļoti pareizi. Turiet īkšķus, lūdzu!

Smalkā robeža

Šodien Stabucks kafejnīcā bija tikšanās ar kādu darba apģērba ražotājfirmas īpašnieku no Tepikas (ļoooti skaista pilsēta - lielceļi un betona džungļi).

Sarunu atklāja klients - iepazīstoties mani pārsteidzot ar enciklopēdijas cienīgām zināšanām par Latviju. Acis iepletusi, klausījos par abām neatkarības atgūšanām, par iedzīvotāju skaitu, Daugavu, valsts ieņēmumiem uz vienu personu pirms un pēc iestāšanās Eiropas savienībā, par krīzi un šābrīža situāciju, klimatu, kaimiņiem un citām niansēm.

Aizmirsu strēbt brūno dzērnienu café americano no papīra glāzītes, uz kuras turētāja ir uzrakstīts, ka saturs ir karsts un tādēļ bīstams.

Mazliet parunājām par katalogu, bet tad atkal par mani. Acīmredzot puisis bija redzējis augstāk pievienoto reklāmu, jo jautāja, vai es matus izlaižu tikai nedēļas nogalēs, kādā krāsā ir manas acis, vai meitenes Latvijā nenēsā stringus (skatoties Laumas kataloga Classic daļu). Pacietīgi atbildēju uz šiem un citiem ne mazāk mulsinošiem jautājumiem.

Paliku nesaprašanā - biju uz randiņu vai tikšanos. Viņa prognozes, ka ar šādām darbaspējām un talantu dažu gadu laikā ar vīru būsim miljonāri, ir ne mazāk mulsinoši klausīties. Pēc tikšanās mazliet pastaigājos, lai nosēstos uz zemes un nākot mājās, šūpoju brūnā šķidruma puspilno, remdeno papīra glāzīti un prātoju, cik tomēr patīkami ir katru dienu brīnīties.

Foto: Nils Vilnis www.vinils.lv

Tāls ceļojums, savāda atgriešanās

Zilajā vabolē sēdāmies divas vien ar Poļinas mammu Annu. Poļinas dēlēns šo dienu pavada pie teju šķirtā vīra (arī fotogrāfa), visi latvju vīri - mājās, vērdamies datora ekrānos.

To, ka zaudēju saķeri ar Meksiku un atgriežos Austrumeiropā, pamanīju dienas otrajā pusē, kad man sāka kļūt tīri pieņemami visu dalīt "У нас" (ar to domāta Maskava), "У вас" (ar to domāta Rīga), "У них" (ar to domāta Meksika).

Sēdējām pludmalē un malkojām svaigu kokosriekstu sulu, bet sarunu atskaites punkts atradās okeāna viņā pusē. Runājām par to, par ko sievietes runā, kad paliek vienas - kā strādāts, kur ceļots, kur dzīvots, kā tik nav gājis.

Pēcpusdienā gaidījām mazo Poļinas puiku Janu pie virtuves galda, runājot par siļķu sālīšanu, rosola taisīšanu, dažādas receptes, pārtikas produktu atšķirības pārskatot. Un uz galda - siļķe kažokā.

Pagrieziena punkts ceļojumā bija ģimenes fotogrāfijas - radi, draugi, modesskates, skola, kāzas, dzimšanas dienas. Viss tik tuvs, tik pazīstams. Nu saprotu es Poļinas tēvu labāk (fotogrāfijā vienos tetovējumos puspliks pie virtuves galda ar šnabja pudeli un trim atvērtām konservu burciņām sēžot) kā mūsu kaimiņus, kuri 14. februārī izdekorējuši palmas, atsaukuši mūziķus un pagalmā svin skaistus dārza svētkus.

Atvērt mājas durvis un ieraudzīt Krišu ir atvieglojums. Tāds dīvains vienas dienas ceļojums.

Pārgājiens gar Pitijalas upi

No rīta triecos ar maciņu caur dārzu pakaļ zemeņu mašīnai. Lielas zemenes no Mičoakanas (tur tagad sezona) pārdod par latu kg. Atpakaļ caur veikalu: maisiņā trīs veidu piens - iebiezinātais ar cukuru, plastmasas pudelītē ar osiņu un nesalds/neskābs krējums.

Pēc nelielas cīņas izvēlamies pārgājiena maršrutu. Tā kā Krišs negrib iet gar okeānu, nolēmjam izpētīt Pitijalas upes krastus. Jo vairāk iekšzemē, jo vairāk graustu un jātnieku.

Karte:

1. mūsu māja

2. veļasmazgātava - nedēļas veļa 10kg par Ls 4 - izmazgāta un izgludināta

3. mandarīni no kravaskastes par Ls 0.40/kg

4. austeres (našķojamies mēs ar Tomu) plastmasas glāzītē uz celma skaldītas 6gb./Ls 0.80

5. stadions, kurā atpūšamies un uzēdam mandarīnus, tūliņ aiz tā uz tilta tapušas Toma un Kriša fotogrāfijas

6. galapunkts - gan zaļajiem autobusiem, gan mūsu ceļojumam. Kristofers dažus soļus pirms atpakaļgriešanās.