2017. gada sapņi un 2021. gada realitāte

Un tad mēs uzbūvējām un ievācāmies Kriša zīmētajā mājā, un nopirkām divus zemes gabalus klāt. Ir pagājuši gandrīz divi vētraini gadi jaunajā mājā, un šeit mūs sasniedza pandēmija. Pāris ierakstus atpakaļ, 2017. gadā es rakstīju epifāniju mājai. Uzmanies ko vēlies Meksikā!  

Ar slīprakstu - 2017. gada sapņi. Pārējais 2021. gada realitāte

Pilošs ūdens, gaismēnās grimstošs dārzs, vai ir iespējams atrisināt Meksikas kolonnu iekšpagalmu metāla konstrukcijās ar ģeometrisku flīžu rakstiem? 

Es zinu, ka ar šo biju domājusi tradicionālu strūklaku trijos stāvos, bet tās mums nav. Mums ir tekošs ūdens grāvī. No tā lej apkārtējos laukus un mums ir sistēma kā ar to neuzkrītoši pildīt zemē ieraktu cisternu. Ir tekoša ūdens skaņa, un tā man patīk.

Gaismēnas met no Kārļa izmesta kauliņa ieaugušās marakujas. Kolonnas ir betona, uz jumta. Iestādītie vīteņi gan nav īsti padevušies.

Soliņi un miera oāzes dārzā, bezdelīgu flīzītes, bet ja nepieciešama atelpa no pārlieka antuanetisma, var patverties industriālā stilā būvētā ēkā - stilkls, ķieģelis un metāla kāpnes, atsegtas komunikācijas. 

Šis ir tieši tā kā rakstīts. Nav ko piebilst. Soliņu dārzā varētu būt vairāk, jo šobrīd ir divi un tie paši uz terases. 

Tas mazliet atgādina vecā fabrikā iekārtotu loftu ar skarbu meksikānisku piesitienu. Un noteikti jau neaizbēgsim no Blaumaņielas dzīvokļa.

Tā ir. Kā naglai uz galvas. Pa daļai tādēļ, ka mēbelēm nepietika naudas un tā nu visas mantas ir uz noliktavām paredzētiem plauktiem. 

Aiz mājas vakaros dramatiski šalc lielais koks, kurā jebkurā laikā var iet pašūpoties. Vai pakāpties augstāk un pasēdēt zarā. Naktī koku var iedegt un tas šķiet kā milzu skulptūra. 

Ir šūpoles, bet neesam koku izgaismojuši. Tas gan ekoloģisku apsvērumu dēļ. Kokā ir ligzdas un bites. Gribam redzēt zvaigznes. Kokā nevar kāpt, jo izrādās ka skorpioniem patīk guamučili.

Es redzu smalkiem vīteņiem noaugušas sienas, bet iekštelpas ēnainas un plašas, mēbeles modernas un minimālistiskas. Skats aizķeras tikai aiz dažiem emocināli nozīmīgiem niekiem, Alises zivju gleznas. 

Smalkos vīteņus ar asarām acīs nācās noplēst no sienām kad tajos atklājām skorpionu ligzdas. Alises zivju gleznas vietā ir Alises gadalaiki. Atceros dienu, kad tās piekārām. Katru reizi ieejot virtuvē mani līdz sirds dziļumiem pāršalc prieks.

Es domāju Alhambra (vannasistaba kā templis ūdenim) un pagalmā Generalife dienvidu puses galerija.

Mūsu augšas vannasistabai nav griestu, un tai ir milzu spogulis. Flīzīšu mozaīkas un pieskaņoti puķpodi. Par mūsu vannasistabu ir mēmi visi mūsu draugi. Uz to tiek vestas ekskursijas. Tā iedvesmo un mulsina kaimiņus, jo viena tās siena ir no caurspīdīgām ķieģeļu mežģīnēm.

Zaigas Gailes mājīgā tīrība (kāpnes, guļamistaba un darbistaba)

Es vairs neatceros ko nozīmē tīrība. Te ir smiltis un vējš, nomesti darbarīki un dažādas saimniecībā iespējams noderīgas lietas. Man šķiet es visu laiku kaut ko mēģinu noridāt. Es ceru, ka jūs šo sauktu par organizētu haosu. Vai Zaigai ir mājīga tīrība? Arī to es nezinu. Neesmu par arhitektūru interesējusies jau septiņus gadus. Man nav laika. 

Gvadalaharas bārs vai aptieka? Virtuvē un dzīvojamajā istabā.

Gan bārs, gan aptieka. Gan virtuvē, gan dzīvojamā istabā. Pēdējo divu gadu laikā mums ir bijušas vairāk slimību un negadījumu kā visā mūsu ģimenes vēsturē. Pēc tam, kad Krišam no jumta uz galvas uzkrita kāpnes, viņu operēja, Kārlis pārgrieza vēnas, mani sakoda savvaļas kaķis un antibiotikas negribēja strādāt, iedzīvojos trauksmes lēkmēs un vēl alerģijas, un vēl vairs neatceros kas. Mums ir trīs kārbas zāļu un plaukts pilns ar alkoholu. Es vēlos kaut nekad nebūtu šīs divas lietas pieminējusi savos sapņos. 

Dārzā Oahakas casa Golondrina kur pie košas sienas var ieramsties ar grāmatu Akapulko krēslā zem augļu koka.

Tieši tā, Akapulko stila dīvāniņš zem ražojošas marakujas. Grāmatas lasa tagad visi, jo jau gadu nav bijis īsti aizņemtības. Puķu podi ir fantastiski, un beidzot dārzs ir sācis uzņemt apgriezienus. Esmu lepna.

Un noteikti terese ēšanai kā lauku mājās Francijā, kuras jumtam pāri veļas un vējā šūpojas vīnstīgas, uz galdauta zīmējot sajauktus rakstus.

Absolūti tā. 

Aiz visu krāsu buganvilijās grimstoša žoga ganās divas cukurvistiņas un viens gailītis.

Buganviliju arka ir ārkārtīgi lepna. Un cukurvistiņu vietā ir 20 dējējas. Šo punktu esam pārspējuši ar uzviju.