Dzīvnieki, zvēri un zvērības

Meksikā ir milzu tarakāni. Es atceros kā es spiedzu un lēcu kad pirmo reizi tos ieraudzīju. Tagad es uzminu ar kāju ka nočaukst vien un pametu tos vistām. 

Ar šausmām atceros kā virtuvē ar aerosolu indēju skudru takas. Tagad mēs nelietojam nekādas indes un vispār esmu pesticīdu ienaidniece. Skudrām tiek pabērtas sakapātas citrusu mizas. 

Ir pagājuši 12 gadi Meksikā un, kad skatos spogulī, manī veras rūdīts skatiens. Mēs esam atraduši un nobeiguši apmēram 500 skorpionu mūsu rančo vien. No tiem es kādus desmit, sakodis mani ir viens. 

Milzu krupji vakarā tiek saukti par ciemiņiem. Dārznieks nedrīkst cirst čūskas gabalos pirms esmu pavērusies grāmatā un noskaidrojusi vai tiešām tā ir tik briesmīga kā visi stāsta. Neviena līdz šim nav bijusi indīga un tā nu tām ir ļauts te dzīvoties. Pagājušajā nedēļā pāri grāvim sastapām žņaudzējčūsku. Žņaudzējčūsku diapazonā nemaz ne tik lielu, ap 2-2.5m. Tuvojos iedomātajai astei, kad tā pacēlās un izrādījās dusmu konvulsijās raustoša galva. Dārznieks jau atkal rokās apņēmīgi svārstīja mačeti, bet ar manu skatienu vien viņam pietika lai šīs domas un ieroci liktu pie miera. 

Krupis kā apakštasīte

Žņaudzējčūskas fragments.

Četras naktis rēja suņi. Mostoties biežāk kā reizi stundā nekāda gulēšana nesanāk. Staigāju kā zombijs. Mūsu Džeina ne riedama, bet kliegdama, bļaudama nesās tumsā kā bulta. Dažreiz man likās, ka viņa kādam uzbrūk. Vakarrīt, kad atvērām vārtus, pāri grāvim mūsos vērās divi zeltaini, izkāmējuši, dubļaini suņi. Džeina iebļāvās un metās viņus trenkt. Tie majestātiski skrēja, viņu akots saullēktā zaigoja. Man šķita, ka esmu atklājusi noslēpumu — kāds ir izmetis suņus uz mūsu ceļa un tagad tie naktīs pie mājām meklē pārtiku. Stāstīju kaimiņam. Viņš pārjautāja vai zeltaini, vai kalsni, vai man augstāk kā līdz celim. Tie esot kojoti. Palūkojos Google, tiešām Meksikas kojoti ir skaistuļi. Nekad nebiju domājusi, ka skatīšos savas mājas priekšā kojotam acīs un nebaidīšos. To sauc par rūdījumu. 

Bet mani kaimiņi ir vēl rūdītāki kā es. Kokā pakāruši milzu iguanas ar nogrieztām galvām. Lai asins iztek, vakariņām. Pēc tam, kad viņa paša suņi naktī nokoda 40 pīles — viņu otru lielāko ienākumu (pīļu olas lai arī dārgas, pērk labi) — suņus pakāra kokā. Man šķiet, es esmu pieradusi pie dzīvniekiem. Pie cilvēku zvērībām vēl ne.

Tarantula. Skaista, bet izskatās bīstama, lai arī nav. Tomēr drošs paliek drošs noķērām glāzē un pārnesām pāri ceļam.