Ceļā uz Latviju ar stand by biļetēm no Mehiko

Izrādās, ka šajos datumos ar atvērtajām biļetēm lidot ir kā rīkot kāzas trešajā novembra sestdienā Puerto Vallartā. Ziemassvētki, Lieldienas un pirmās skolu brīvdienu dienas.  Mēs esam ieradušies uz pēdējām.

Pirmajā dienā pēc ierašanās uzreiz skrējām stāties rindā. Iečekotājs rādīja tādu pokera spēlētāja seju, ka pat nepajautāju cik ir brīvu vietu un kuri mēs esam pēc kārtas. Tika izsaukti kādi astoņi cilvēki, mums priekšā stāvēja redzami nabadzīga ģimene ar bērniem, tie lūdza Dievu, lai šovakar tiktu lidmašīnā. Kas notika ar viņiem, mēs nezinām, bet ar tik pat muļķīgu sejas izteiksmi visā notiekošajā, tai skaitā apvaldītajās aizbraucošo vīru asarās un karstajos apskāvienos ar palicējiem veroties, mūsu skati krustojās ar Rozu. Viņa ir māksliniece no Seviļas, un arī viņai šī ir deguna apsildīšana situācijā.
Pēc pēdējā pasažiera nosaukšanas man acīs paskatās pokera sejas īpašnieks AeroMehiko darbinieks un paziņo: “Nākamā reģistrācija rindai sākas trijos rītā. Ja būsiet no rīta, jums ir izredzes." Es tajā saskatu teju solījumu, bet vēl drošs paliek nedrošs pārjautāju “cikos no rīta būtu labi?” “Trijos”, viņš apmulsis noskalda.

Brīvprātīgajos pieteicās Krišs. Mannu brālis arī šādi pat ir lidojis un sakās zinām to cilvēku, kas reģistrē pierakstu, zvanām viņam. Bet tas cilvēks neatbild un vispār tas bijis sen.

Tad nu Mannu brālis piesakās vest Krišu uz lidostu. Krišs ierodas mazliet pirms trijiem rītā, ieiet reģistrācijas zālē un konstatē, ka ir pirmais. Tūdaļ gan viņam kā satracinātu lapseņu bars drāžas pakaļ kādi trīsdesmit cilvēki no noformētās rindas ārpusē. Krišs tiek aizraidīts glīti rindas galā un pēc stundas stāvēšanas tiek piereģistrēts kā astotais un devītais uz Madridi. Atgriežas puspiecos rītā, pamodina susi. Susis sāk šķirot Bruno mantas, līdz atrod virtuvē zilo gumijas smagoviku, kas izdveš maigas izkraušanas un iekraušanas skaņas. Mašīna tiek uzlikta uz krūtīm un apskauta (ķieģeļa svarā tas verķis) un visi klausāmies mašīnas murrāšanu labu laiku. No rīta mēģinām turēties kā vīri, dodamies staigāt, konstatējam, ka susim ir pilnīgi savas idejas par maršrutu un gulēt peļķē nav problēma, ja vien ir cerība panākt savu. Pēcpusdienā dodamies uz lidostu. Sakrāmējam koferus, saklājam gultas, mēģinām nolikt vietā Bruno mantas, bet tas nav iespējams, jo Bruno pieder rotaļlietu paradīze un Kārlis ir mēģinājis iekost visos ābolos, tas ir izskatīt visas kastes, burkas un atvilktnes. Lidostā izsauc kādus četrus pasažierus. Roza paliek tieši aiz strīpas. Viņa izskatās izsista no līdzsvara. Jautāju viņai, vai viņa nāks šovakar atkal, viņa atbild, ka laikam gan.

Dodamies mājās, izsaucam Bruno aukli Irmu, paši dodamies vienreiz mierīgi pavakariņot. Krišs pāris stundas paguļ, un šoreiz jau 11 dodas stāvēt rindā. Rindā pati pirmā ir Roza. Aiz viņas ķīniešu pulks, burvju triku meistars, grupa, kas dodas uz bērnu invalīdu skaistumkonkursu Prāgā, bet Krišs ir rindas galā aiz staba, pie miskastes. Salst. Uz tualeti viņš neiet, jo bail pazaudēt vietu. Es mājās neguļu, jo man ir lielo nepatikšanu sajūta. Tāda sajūta, ka piemetas gan caureja, gan slikta dūša, gan bezmiegs, gan murgi. Puspiecos pamostos, jau aust rīts, gulta tukša. Zvanu, neceļ. Lokalizēju iPhone, tas joprojām atrodas 2. terminālā. Izrādās darbiniece nogulējusi darbu un reģistrācijas sākusies tikai ap četriem. Mēs esam 4. un 5. Nav slikts rādītājs.

Krišs pārbrauc mājās, mēginām gulēt. Es vizualizēju savas laimes asaras lidmašīnā iekāpjot. Iedomājos mūsu atvieglojumu, apskurbušos smaidus, kurus veltām stjuartēm, mierīgo pieeju Kārļa izgājieniem jo “tas viss ir aiz muguras”. No rīta Kārlis šausmīgi raud, var teikt psiho, izskatās, ka zobi. Ir pusseptiņi, kādas divas stundas kopš iegājām gulēt. Ārā staigāt iet vēl nevaram, jāpagaida kad iesils diena. Mēģinu viņu neitralizēt ar Teletubijiem. Kādu pusotru stundu tas izdodas. Tad ierodas apkopēja, piesakās Irma, ka mums arī drusku palīdzēs. Izejam līdz baznīcai, palūdzamies, atpakaļceļā nopērkam maltīti bezpajumtniekam. Ierodas Irma, es iemiegu, viņai pārsteidzošā kārtā izdodas nolauzt arī Kārli. Vien Krišs nav gulējis un neguļ.

Vakarā atkal dodamies uz lidostu.
Priekšā grozās Roza. Viņa ir pirmā. Viņas draudzenes dēls ir skatījies kaut kādā programmā, esot astoņas vietas. Mēs teju uzgavilējam. Kas vēl trakāk, Rozas draudzene mums stāsta, ka pirmdien bijusi ar 43. kārtas numuru un pat nav atnākusi uz iekāpšanu, uzskatot, ka lieta ir bezjēdzīga. Bet savu lidojumu ir atcēlusi 50 cilvēku grupa, viņas vārds ir izsaukts, bet viņas nav bijis. Šis stāsts vēl vairāk šokē un iedvesmo. Esam spārnos.
Tieši pussešos AeroMehiko tantuks cieti noskalda, ka reiss uz Madridi ir pilnībā pilns. Roza atkal izskatās šokā. Kamēr viņa un Krišs šokējas, es izskrienu ārā un apsēžos vietā, kur parasti formējoties rindas sākums. Esmu pirmā. Krišs grib doties beidzot mājās. Iznāk Roza un pārējās dāmas, vēlāk arī parējie. Krišam ir līdz kaklam, bet man ir kaut kādi optimistiski apņēmības uzplūdi. Pārdodam Krišam ideju, ka paņemsim tepat viesnīcu (un paņemam tādu smalku, tepat terminālī ar brokastu bufeti un gultu Kārlim). Pārvērtīsim visu šo par patīkamu piedzīvojumu. Stigri sēžu pirmajā vietā, gaidu kad saformēsies rinda. Roza tieši aiz mums. Sastādām sarakstu. Padraudzējamies. Nakts paskrien nemanot runājot par diezgan gudrām lietām, beigu beigās mums apkārt bija salasījies pulciņš interesantu ļaužu.

Tā nu kā pirmā piereģistrējos uz pilnu reisu rītdien uz Madridi. Aiz manis palika cilvēki, kuri stāv jau nedēļu, bet vissliktāk klājās ķīniešu grupai, kuri burtiski guļ lidostā jau trešo nakti. Kopumā rindā bija vairāk kā pussimts cilvēku, kuri neredz citu izeju kā trijos rītā stāvēt rindā uz principā zaudētu lietu.
Un jums noteikti ienāca prātā jautājums, vai mums atpakaļceļā tāds pat liktens gaidāms. Noteikti, un vēl trakāk, ja lidosim pirms 25. augusta. Es šaubos, ka mums jebkad pietiks spēka kaut vai atcerēties vien šos lidostas piedzīvojumus (Kārlis nopat pievēma visu, ko vien var pievemt, Krišs dušā mazgā segu.) Jāpaguļ vēl stunda šajā smalkajā viesnīcā un tad jādodas atpakaļ Mehiko lidostas skaļajā drūzmā. Lai arī esam pirmie rindā uz reisu, manī nav cerību. Tā vietā meklēju alternatīvus ceļus. Ir viens, caur Briseli.