Lai tad iet viens stāstiņš no kāzām!

Dodoties uz kāzām, puspajokam viens otram novēlam: "Kaut līgava būtu skaista, bet līgavainis - bagāts" un klusībā ceram, ka 12h laikā atradīsies pusstunda, lai apsēstos. Lai arī mūsu līgumā ir paredzēts, ka garajās kāzās fotogrāfi ir jābaro, ne vienmēr tas norit kā cerēts - dažkārt divpadsmitos naktī mūs var atrast, sēžot kaktā un skumji stumjot sevī apkaltušus hamburgerus. Mēs dodam priekšroku mazām kāzām- vairāk kā 100 meksikāņu viesu nozīmē nākamo dienu pavadīt gultā. Vaidot.

Vakar ieradāmies viesnīcā un konstatējam, ka esam ieradušies uz fotogrāfa sapni: līgava skaista kā lelle, 20 viesu, viena ceremonija turpat pludmalē, trīs stundas paredzētas sagatavošanās bildēm. Smaidīgi un ārkārtīgi jauki filipīnieši.
Līgava pajautāja vai neesam izsalkuši. Pierre atzina, ka varētu ko apēst, bet nezināja ko tieši. Pēc brīža room service mums klāja galdu ar visiem ēdieniem, kas līgavaiņiem bija ēdienkartē garšojuši. Papusdienojām. Papļāpājām.

Četros visas vieses ieradās divstāvu numuriņā pucēties. Līgavainis atsūtīja līgavai dāvanu Dolce Gabbana kārbiņā, kurā izrādījās auskari. Kāda no viesēm iesaucās; "Kas tie par iniciāļiem?" Kāda cita attrauca: "Zīmols taču". Bet tie nebija vienīgie iniciāļi - iniciāļi rotāja arī līgavaiņa pēc pasūtījuma šūto uzvalku ar visskaistāko zīda oderi, krekla manšetes un apročpogas. Līgavas māsa man skaidroja, ka viņa ir totāls māsas pretstats - imigrantu tiesību aktīviste, kura pirmo reizi ir pieczvaigžņu kūrortā. "Tur, aiz kalna droši vien cilvēkiem nav ko ēst", viņa uztraucās, stumjot mutē frī kartupeļus, kam sekoja picas šķēle. Aiz kalna cilvēki trūkuma dēļ ēd svaigas zivis un dārzeņus, nodomāju.

Piecos devāmies uz ceremoniju pludmalē. Sajūta kā cepeškrāsnī - smiltīs cauri sandalēm karst pēdas, saule žilbina, aparāta ekrānā neko redzēt nevar. Sviedriem līstot nāca līgavainis, pat Pierre ar somām ēnā izskatījās saguris. Laulātāja apsolīja, ka ceremonija būšot īsa, un viņa savu vārdu turēja - 15 minūtēs viss bija galā. Tad turpat grupas bildes, visi lec, jaunais pāris bučojas, okeāns samērcē līgavas kleitu, drīz esam galā arī ar oficiālo daļu.

Kokteiļstunda uz terases blakus baseinam bija klusa un saulaina līdz no numuriņa pārģērbušies vieglākās drēbēs atgriezās jaunlaulātie. Tad viesi apskrēja ap bāru un, priecīgi kliegdami, pasūtīja shots for everyone. Saskandināja, nofotogrāfējās, iedzēra. Tad padejoja (kāds uzlika šābrīža klubu grāvējus), tad paskatījās kā stikla meistars darina piemiņas dāvaniņas, tad kādam iešāvās atkal prātā doties pie bāra, visiem pa čarkai, tosts, bilde. Un nākamais. Un nākamais. Vakariņas bija galdā, ēdiens nomainīja ēdienu, bet karstākais punkts joprojām bija pie bāra, kur aizvien biežāk un jautrāk viesi pasūtīja šotus. Pie galdiņiem sēdēja vien vecāki. Dažkārt dzirdēju - shot! shot! shot! un nezināju, vai tas domāts, ka man jāiet bildēt, vai tas domāts, ka visiem jāiet iedzert. Lai arī parasti vakariņu laiks ir mierīgākais brīdis fotogrāfa darba dienā, man bija jācīnās ar dilemmām - vai klausīt tiem, kas stāv pie bāra un grib lai viņus fotogrāfē saskandinot, pārīšus dejojot, vai līgavas māsu, kura ir pierunājusi līgavaiņus, lai viņu paceļ un vicina gaisā kā supermenu.

Dekorācijas bija izīrētas no citām kāzām, kuras līgava bija ieraudzījusi mūsu bildēs Style Me Pretty blogā. Tās uzstādīja omulīgi apaļīgs vīrs dzeltenā T-kreklā. Mēs to zinām, jo tad, kad ieradāmies uz kokteiļa stundu, viņš joprojām kāra aizkarus. Cik stundas ir nepieciešamas ābolītim lai piekārtu 12 šauru aizkaru sloksnes pie koka rāmja? Tieši trīs. Pusotru kokteiļa stundu un pusotru vakariņu stundu tips dzeltenajā uz trepēm bija dekorāciju nagla. Tikko savas darbības viņš bija beidzis, tieši deviņos vakarā, atbrauca brigāde un sāka dekorācijas - sofas, kokteiļgaldus un pieminētās aizkaru stalažas vākt nost. Viesi bija aizkavējušies ar desertu, bet tas netraucēja krāvējiem neuzkrītoši no viena gala visu nest prom.

Pusdeviņos beidzot tika uzstādīta trīsstāvu torte sagriešanai. Līgavainis un līgava smaidot kamerā, rūpīgi grieza gabaliņu tortes, ar kuru pēc tradīcijas vienam otru ir jāpabaro. Viss gāja gludi un likās, ka tortes griešana ir galā, kad līgavainis noteica: "Vēl viena lieta.." un iesmērēja torti līgavas sejā. Līgava sagrāba sauju tieši no tortes vidus un mēģināja atbildēt. Neizdevās. Tad atskrēja līgavas māsa (aktīviste) abās saujās sagrāba torti un pēc tam līgavaiņa galvu. Īsu mirkli līgavainis izskatījās kā sniegavīrs. Tortes augšējais stāvs bija iznīcināts, visapkārt mētājās tortes gabali. Līgavaiņa mamma mēģināja mani pierunāt pārpalikušo torti vest mājās, bet es - pieklājīgi atteikties.

Te kādam ienāca prātā spoža doma: līgavainim jālec baseinā. Labākie draugi nolēma pievienoties un drīz ar milzu šļakstu visi bija baseinā. Viņiem pievienojās arī līgavas māsa. Tad viņi izkāpa un iedzēra pa graķītim. Tad ielēca atkal. Tad atkal pa čarkai. 

Šajā laikā Pierre jau otro reizi atgriezās no pastaigas. Viņš jau pēc ceremonijas atzinās, ka ir saindējies. Nupat pievēmis krūmus, kurpes, bijis tualetē vēl pāris reizes, viņš džentelmeniski piedāvājās pabildēt kamēr es atpūtīšos. 

Bet viesības bija izgājušas ārpus rāmjiem - uz galda stāvēja neskarti deserti, dekorācijas tika montētas nost, bārs slēgts, bet viesi, sagrābuši pudeles, dzēra no kakliņa. Līgava vairākas reizes mikrofonā atkārtoja, ka laiks doties uz ugunskura vietu, bet viņā neviens neklausījās. Tā nu mēs ar Pierre, līgavu un viņas draudzeni devāmies pludmalē ugunskuru meklēt. 

Pludmalē joprojām bija tumšs - viesnīcas strādnieki bija nolēmuši iedegt ugunskuru tad, kad ieradīsies viesi. Viesi nevarēja ierasties, jo nespēja atrast ugunskura vietu. Mēs ar Pierre gulējām uz pludmales zviļņiem. Pēc laba laika viņi nāca, ugunskurs tika iedegts ar kārtīgu benzīna kannu. Daži gulēja uz zviļņiem. Daži dedzināja marshmallow uz kociņiem. Viesiem bija noliktas dāvanas - smalkas plānvilnas seģenītes un saldumu kārbas. Apkārt lāpas. Skaisti.

Līgavaiņa tēvs paziņoja, ka visi turpmāk dzers ūdeni. Līgavainis gribēja nofotogrāfēties ar viesiem. Viņu pārsvarā turēja divas meitenes. Neskatoties uz to, ka viesi bija nopietnā kunga prātā, viņi kļuva aizvien jaukāki un jautrāki. Līgavas māsa mums simto reizi jautāja, vai esam dzēruši, ēduši, vai mums nav izsalkuma. Man radās aizdomas, ka viņai ir ieķērusies plate. Dzert un ēst mums tika piedāvāts vairāk reižu kā visās šā gada kāzās kopā ņemot. Pierre laiku pa laikam kāds pasauca malā, lai slepus piedāvātu graķīti (mēs kāzās principiāli nedzeram ne grama). 

Tad kāds nolēma nofotogrāfēties pie piņatas. Sākumā tāpat, tad it kā sistu tai ar dūri. Piņata nokrita zemē un saplīsa. Draudzene mēģināja turēt piņatu pie striķa (laikam gaidīja, ka vai nu tā tur pieaugs vai nu neviens viņu nepamanīs piņatu turam). Līgavaiņa tēvs iekliedzās, ka piņata vēl nav galā un ar ieskrējienu metās tai virsū, to satvēra un palecoties mēģināja triekt pret koka rāmi, netrāpīja un kā nopļauts nokrita smiltīs. Kad viņš piecēlās, vēl kāda ideja bija paguvusi ienākt viņa darbīgajā prātā - jālec pāri ugunskuram! Par laimi, neviens nepieteicās lēkt līdzi, līgavainis nolēma ar tēvu nobildēties un šī ideja tika aizmirsta.
 
Tad ieradās ugunsdejotāja un visi sajūsmā kliedza visus vārdus kādus zināja spāniski. Lielākoties brīdinot ugunsdejotājus par karstumu un nodarbes bīstamību. Līgavas māsa kliedza: "Ciudad! Ciudad!" (pilsēta! pilsēta!), "Cuidado! Cuidado!" (uzmanīgi, uzmanīgi!) vietā. 

Pusvienpadsmitos vakarā sākās uguņošana. Nolikām līgavaini peldbiksēs ar līgavu priekšplānā un nobildējām, skatoties raķetes virs okeāna. Kad pievilku bildi tuvāk, izrādījās, ka viņam uz biksēm ir smilšu nospiedums sirds firmā.